Ja satiekas pie maizītes, tad uz mūžu

Neviens nepateiks, ka Veltas kundze, kas uzvilkusi vieglu vasaras tērpu un skaisti sakārtojusi matus, apsēžas uz soliņa ziedošu hortenziju pudurī, decembrī svinēs 91. dzimšanas dienu. Seniore runā raiti, gadskaitļus, vietu nosaukumus, vārdus un uzvārdus nosauc bez minstināšanās. Bērnības un jaunības atmiņas sirsnīgajai kundzei ir tikpat spilgti prātā kā nesenie notikumi. Man gribas apstādināt laiku un klausīties, klausīties.

Noķēra ezerā

Notikumi savirknējušies biezā likteņgrāmatā. Kādu dzīves lappusi pārskatām ilgāk, citai ļaujot viegli pievienoties pārējām. Ir miera un harmonijas brīdis. Velta Kokina saka – tagad tikai dzīvot un dzīvot.

Velta Kokina dzimusi Subatē: "Netālu no mums bija divi ezeri, un mamma stāstīja, ka papus mani noķēris vienā no tiem." Veltas tēvs bija dzelzceļa muitnieks un, dienesta pienākumus pildot, bieži tika pārcelts no vienas vietas uz citu. Ģimene dzīvoja daudzviet Latgalē, tad nonāca Liepājā, kur Draudzīgā aicinājuma skolā sākās Veltas skolas gaitas. Tās turpinājās Liepājas ģimnāzijā.

Rūgtas lappuses Veltas ģimenes biogrāfijā ierakstīja Otrais pasaules karš: "Liepājā piedzīvojām vāciešu, tad krievu un atkal vāciešu laikus, bombardēšanas un uzlidojumus. Kad Rīga jau krita austrumu atbrīvotāju rokās, mēs ar kuģi izbraucām uz Vāciju. Uz klāja visi dziedāja Dievs, svētī Latviju. Devāmies nezināmajā, bet man bija 15 gadu, jaunieši īsti neizprata notiekošo, ceļš šķita kā spilgts piedzīvojums. Nokļuvām nevis Vācijā, bet Čehoslovākijā (tagad Slovākijā), kur toreiz dzīvoja mana māsa. Strādājām, iepazināmies ar jaukiem cilvēkiem, bet tad ienāca tie, no kuriem bijām bēguši. Tās atmiņas ir skarbas. Kāds inteliģents ukraiņu karavīrs mums teica – pacietieties, mēs ciešam daudz ilgāk."

Andžāni kājām devās atpakaļceļā uz mājām. Kādā stacijā tēvs, kas prata krievu valodu, samaksāja, un ģimeni aizveda līdz Ļvovai, pēc tam uz Daugavpili, kur dzīvoja tēva brālis. Veltas kundze atceras, ka atbraukuši viņi Daugavas krastā mazgājās un lasīja utis no drēbēm, no galvas. Seniore klusu saka: "Lai vai kas, ka tikai nekad vairs nebūtu kara."

Nevajag melot

Pēc kara Velta mācījās savulaik Kārļa Ulmaņa uzceltajā Ilūkstes vidusskolā: "Atceros, uz skolu ejot pa Rīgas ielu, bija jākāpj pāri apskatei izliktajiem noslepkavotajiem mežabrāļiem." Kāds paziņa reiz pabrīdināja tēvu – Andžān, brauc projām, būs izsūtīšana! "Izvešanas nakti pavadījām slēptuvē, pēc tam labs draugs tēvu iekārtoja Lizumā par galveno grāmatvedi. Gan vācieši un krievi, gan latviešu šucmaņi pastrādāja zvērības, un mēs tam bijām aculiecinieki. Kamēr esam dzīvi mēs, vecie, nevajag melot, ka tajā karā kāds stāvēja malā kluss un kārtīgs."