Krāšņā, vērienīgā šovā tika godināti Latvijas politiķi, kuri pērn un šā gada sākumā tautiešiem sagādājuši visspilgtākos mirkļus. Politiskā kabarē režisoram Valteram Sīlim scenārija rakstīšanā palīdzēja aktieris Mārtiņš Egliens un Karaliskā improvizācijas teātra spēlmanis Jānis Skutelis, kurš jauniestudējumā pilda ceremonijas vadītāja pienākumus. "Žurka nekad nebūs gatava, jo tad teātris nogrims," intervijā Izklaidei saka Jānis. Kas tev ir lielāks izaicinājums – kaut ko improvizēt uz vietas vai uzrakstīt scenāriju, kam vajadzētu padarīt skatītājus līkus no smiekliem?Lielāks izaicinājums ir uzrakstīt. Nē. Improvizēt. Kā to ņem, jo katrā ir savi bonusi, kāpēc to ir izdarīt vieglāk vai grūtāk. Improvizācijas pasaulē ir jauki tas, ka skatītājs piedalās stāsta tapšanas brīdī, līdz ar to viņš pats var izdomāt daudz ko klāt. Jebkurā gadījumā – tas neatbrīvo no tā, ka performancei ir jābūt pietiekami kvalitatīvai. Savukārt iepriekš sagatavots scenārijs… Laikam visprātīgāk būs, ja teikšu, ka tās ir divas dažādas pasaules. Lielākoties cilvēki strādā vienā no tām, un tāpēc otrā jūtas drusku neērtāk. Improvizējot man atbildība nav tik liela, jo tas materiāls vienreiz parādīsies uz skatuves un pazudīs. Uzrakstītais būs jāspēlē un jāspēlē, tomēr, to darot, man ir laiks sagatavoties. Pieļauju, ka daudzi pusaudži un jaunieši, kuri sākuši iepazīt teātri, pateicoties tādiem cilvēkiem kā tu un jaunais režisors Valters Sīlis, varētu būt izbrīnīti – kāpēc šajā pasākumā kā balva tiks pasniegta Žurka. Leģendārās žurkas Kornēlijas afēras jau drīz vien piederēs kādai noteiktai paaudzei. Varbūt nākotnē būtu jādomā par kādu citu balvu?
Iespējams, jaunajai paaudzei neko neizsaka tieši Kornēlija, taču tā ir tradīcijas pārmantošana. Ja vispār Latvijā kādam ir izdevies kaut ko izdarīt vairākas reizes un iedibināt tradīciju, man liekas, ka grēks būtu padoties. Es varētu uzdot pretjautājumu – cik daudz cilvēku zina, kā radusies Oskara statuete? Kāpēc laureātiem nepasniedz kinolenti vai zelta banānu, kas būtu daudz foršāk? Nevienu nesatrauc, kāpēc viņiem tiek dots Oskars, jo tas ir labi padarīta darba simbols, savukārt mūsu gadījumā…
Kāds simbols?
Vismaz pagājušajā gadā mēs bijām ļoti skaidri definējuši, ka dodam balvu par tiem darbiem, kurus droši varēja arī nedarīt, un būtu bijis daudz labāk. Šogad ir līdzīgi. Doma saglabājas – mēs apbalvojam gada krāpniekus, gada shēmotājus, un esam priecīgi par to, ka mums tādi ir.
Ar ko 100 gramu žurkas varētu būt izpelnījušies labākās balvu pasniegšanas ceremonijas godu Latvijā? Informācija vēsta, ka jūs uz to gājāt.
Pirmkārt, ar ceremonijas vadītāju. Viņš, manuprāt, ir ļoti spilgts, to teātris ir labi izvēlējies. Scenāristi ir kolosāli, režisors un komanda – lieliski. Vienkārši, kad savāc labākos komponentus, ir grūti uztaisīt kaut ko ļoti sliktu.
Kuru politisko notikumu vai politiķi nekavējoties nolēmāt iekļaut scenārijā?
Šis gads ir īpašs ar to, ka gandrīz par jebko bija skaidrs, ka tas parādīsies 100 gramu žurkas scenārijā. Nevar nebūt Krājbankas – piekritīsiet. Nevar nebūt referenduma par valodām vai fināla ar to visu airBaltic ņemšanos. Nevar nerunāt par radariem.
Tāds ražīgs gads.
Jā, ļoti ražīgs. Jo sliktāk kopumā iet, jo vieglāk mums ir uztaisīt Žurku. Iepriekšējos gados bija mazāk skaļu notikumu – tagad ir forši.
Kāda attieksme pret šīm lietām tev ir ikdienā?
Vispār neinteresē. Žurkas gatavošanas process ir vienīgais laiks, kad es pieslēdzos politikai, un pēc tam uzreiz atslēdzos no tās, cik ātri vien var. To jau momentāni nemaz nevar izdarīt, jo pēc pieraduma gribas vēl paskatīties, ko tad šie tur dara. Visām politiskajām aktualitātēm ir grūti sekot līdzi, un tas arī ir bīstami. Ir, piemēram, labas grāmatas, kas ievelk iekšā, bet šis, manuprāt, ir stāsts par sliktu grāmatu, kuru tu lasi, un tā tevi ievelk. Tu turpini lasīt, kaut arī zini, ka šī ir draņķīga grāmata.
Ko cilvēkiem dod šī iespēja vienreiz gadā izrēkties par apkārt notiekošajām nejēdzībām?
Man liekas, ka jau pašā jautājumā ir arī atbilde, ka vienreiz gadā cilvēki var iesmiet par to, kas notiek. Man ir tikai 30 gadu, un ar katru nākamo gadu es atklāju, ka visiem daudzajiem mūžsenajiem teicieniem īstenībā ir pamatojums. Tas, ka vajag prast pasmieties pašam par sevi, kādreiz likās kā tāds jauks izteiciens, taču ar laiku tu saproti, ka šī spēja tiešām zūd un to vajag ik pa laikam atjaunot. Mēs varam reizi gadā atjaunot šo spēju cilvēkos, rosinot paskatīties uz politiskajiem notikumiem valstī nevis caur virtuves prizmu – kā viņiem nav kauna, un cik var zagt! –, bet gan caur humoru. Varbūt arī pēc tam cilvēki uz to skatīsies ar humoru, un tas, starp citu, ir pierādījies. Pēc pagājušās Žurkas Valteram Sīlim daudzi bija atzinušies, ka tagad skatīties uz Godmani un uztvert nopietni, ko viņš saka, ir ļoti grūti. Kaut ko jau mēs esam panākuši.
Vai pagājušajā gadā arī paši politiķi apmeklēja balvas 100 gramu žurkas pasniegšanas ceremoniju?
Bija. Uz pirmizrādi noteikti bija.
Šos politiķus vajadzētu uzslavēt par drosmi.
Ivars Godmanis bija, Solvita Āboltiņa bija. Visus politiķus, kuri ir pieminēti scenārijā, aicinām būt klāt skatītāju zālē. Katrā ziņā viņi ir ieguvēji, jo tādējādi pierāda, ka nav zaudējuši mūžseno spēju pasmieties. Par sevi.
Kā notika sadarbība ar Jāni Domburu, kurš bija jūsu konsultants politiskajos jautājumos?
Ņemot vērā to, ka es vispār nesekoju līdzi politiskajām aktualitātēm un arī Mārtiņš Egliens no rīta līdz vakaram ir teātrī, mēs izprotam humora lietas, spējam izveidot stāstu, lai tas būtu saprotams, taču par daudzām lietām mums vienkārši nav ne jausmas. Tas bija Dombura uzdevums. Es viņam uzdevu visstulbākos jautājumus – kā top budžets un tā tālāk.
Kāda bija viņa attieksme?
Ļoti profesionāla!
Domburam ir humora izjūta?
Katram cilvēkam ir humora izjūta, un Domburam arī ir, jo viņš ir cilvēks.