Čehijas kūrortpilsētā Karlovi Varos noslēdzies nozīmīgākais kinofestivāls Austrumeiropā. Tas noticis 54. reizi – šim forumam ir pamatīgas tradīcijas, A klases statuss un vismaz sešu miljonu eiro budžets. Karlovi Varu festivāla programmas veidotāji ne tikai skrupulozi seko līdzi Eiropas un pasaules kino novitātēm, bet arī piešķir balvas ietekmīgām kino industrijas personībām – populāriem aktieriem un nozīmīgiem režisoriem. Šogad pie balvām par ieguldījumu pasaules kino tika Holivudas zvaigzne Džūliana Mūra un efektīgā amerikāņu raksturlomu tēlotāja Patrīcija Klārksone. Formula joprojām darbojas – balvas pazīstamiem amerikāņu aktieriem piesaista plašu starptautiskās preses uzmanību. Filmas ar viņu piedalīšanos tiek parādītas vismaz ārpuskonkursa programmā. Filma ar Džūlianu Mūru Pēc kāzām/After the Wedding, ko uzņēmis aktrises dzīvesbiedrs Bārts Freindlihs, ne tikai atklāja Karlovi Vari festivālu, bet arī izraisīja diskusijas – tā ir dāņu režisores Susannes Bīras oskarotās 2006. gada filmas amerikāņu rimeiks ar feministisku pieskārienu – lomu, kuru dāņu oriģinālā tēlo aktieris Madss Mikelsens, amerikāņu versijā izspēlē Džūliana Mūra. Par filmas māksliniecisko veiksmi domas dalās, taču, cerams, tā nonāks arī līdz Latvijai mūsu rudens kinofestivālu programmā.
Karlovi Varu festivāla rīkotāji prot arī atraktīvi ironizēt par balvu nozīmi cilvēka dzīvē. Kulta statusu ir ieguvušas oriģinālās, Čehijas Kultūras ministrijas finansētās īsfilmas, kas tiek demonstrētas pirms katra seansa. Nu jau festivālam ir uzkrājies plašs šādu filmu arhīvs – ar Džūdu Lovu, Helēnu Mirenu, Hārviju Keitelu un citiem. Visās īsfilmās galvenajā lomā ir kāda no Karlovi Varu balvu saņēmušajām zvaigznēm. Turklāt šajās melnbaltajās īsfilmās ironiski akcentēts, cik lietderīgi saimniecībā var izmantot Karlovi Varu statueti – kailo jumpravu ar lodi.
Prieka vēsts Latvijai
Nedēļas nogalē finišējušais 54. Starptautiskais Karlovi Varu festivāls ir atnesis prieka vēsti pārliecinoši profesionāli strādājošajai Vides filmu studijai, kuras līdzproducētais darbs Nemirstīgie/Immortal ieguvis labākās dokumentālās filmas balvu. Pirms pāris nedēļām Vides filmu studijas vadītājs Uldis Cekulis tandēmā ar igauņu producentu Riho Vestriku kāpa uz skatuves citā pasaules malā – Ķīnas metropolē Šanhajā –, lai saņemtu balvu par labāko dokumentālo filmu Laika tilti Šanhajas kinofestivālā. Te var mest pie malas kautrību un teikt, ka šāda precedenta Latvijas (arī Igaunijas) pieredzē nav bijis – divas vērtīgas balvas A klases festivālos ar dažu nedēļu distanci par Laika tiltiem un tagad par filmu Nemirstīgie. Abas filmas tapušas, sadarbojoties Vides filmu studijai un Igaunijas OU Veselind, producentiem Uldim Cekulim un Riho Vestrikam. (Šanhajā uzvarējušie Laika tilti (režisori Kristīne Briede un Audrjus Stonis) ir triju valstu kopražojums.)
Zīmīgi, ka ceļu pasaulē Laika tilti sāka pērn tieši Karlovi Varos kā poētisks un smeldzīgs vēstījums par kinovēstures fenomenu – poētisko dokumentālo kino, kas radās 60. gados kā alternatīva ideoloģiski zombējošajām padomju propagandas filmām, un režisoriem, kuri to radīja. Arī šā gada Karlovi Varu festivāla dokumentālo filmu konkursa programma apliecina, ka poētiskais dokumentālais kino nav tikai kinovēstures parādība, kam būtu laiks "atmirt". Dzīvojam taču histēriski dinamiskā laikmetā, kurā vēstījumi tiek iepakoti viegli uztveramā audiovizuālā formā, kāda tur poēzija, kāda refleksija un paļaušanās uz skatītāja spēju un vēlmi iedziļināties filmas tēlainībā un simbolos? Un tomēr – vairāku Baltijas dokumentālo filmu panākumi starptautiskos A klases festivālos liecina, ka, iespējams, esam jauna poētiskā dokumentālā kino viļņa liecinieki. Proti, kinovaloda, kas savulaik mēģināja ar attēla palīdzību izteikt daudz vairāk, nekā to varēja un drīkstēja ar vārdiem, no jauna kļūst aktuāla un gūst ievērību nozīmīgās profesionālās skatēs.
Kas tad ir Karlovi Varos apbalvotā filma Nemirstīgie, kas sacentās vienā programmā ar vēl vienu spilgtu autorības apliecinājumu un konsekventu poētiskās kinovalodas izmantojumu – režisores Lailas Pakalniņas Karoti (Latvijas, Lietuvas un Norvēģijas kopražojums)? Divas no desmit Karlovi Varu konkursa programmā iekļautajām dokumentālajām filmām – Karote un Nemirstīgie – ir Latvijas filmas, kopražojumi. Zīmīga statistika, kas liecina par dokumentālā kino tradīcijas stiprumu.
Nemirstīgo režisore Ksenija Ohapkina (tā ir viņas pilnmetrāžas debija) kopā ar filmēšanas grupu ir devusies uz Krievijas ziemeļiem, kādreizējo gulagu, kur ir bijušas politieslodzīto un izsūtīto nometnes. Taču filmas autorus neinteresē vēsture, tā pieminēta vien filmas ievadtitros, bet gan tagadne, kurā neiznīdējams un dzīvs ir staļinisma-ļeņinisma un putinisma gars. Filma ir veidota kā uzmanīgs novērojums, tajā ir fiksēta ziemeļu pilsētas ikdiena un norises militārajā mācību iestādē, kur jauniešus gatavo nākotnes izaicinājumiem, būtībā zombē ar primitīvām ideoloģiskām klišejām, kas tikpat labi varētu būt izmantotas arī pirms gadiem piecdesmit padomju laikā. Paralēli militarizētajam audzināšanas darbam, tikai ar nedaudz maigākām metodēm tiek dresētas meitenes baletskolā. Filmā nav pārstāstāma sižeta, proti, atbildes uz jautājumu: kas tur notiek? Tas ir vizuāli un kompozicionāli izstrādāts vērojums, kas parāda, kā militarizēta paklausība un primitivizēta pasaules uztvere tiek ieaudzināta bērnos pilsētā un valstī, pār kuru joprojām ēnu met "ļeņinekļi".
Jautājumu un atbilžu sesijā pēc filmas seansa režisore Ksenija Ohapkina piekrita faktam, ka cerību (izeju) tā nepiedāvā. Nemirstīgie rada biedējošu Krievijas provinces portretu: impēriskā domāšana, bezdomu paklausība, vide, kurā filmas producents Riho Vestriks ir bijis pakļauts agresijai, jo pateicis dažus vārdus igauņu valodā (tātad – "ienaidnieks").
Globālāka ģeogrāfija raksturo Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu Karote, kas arīdzan ir veidota kā novērojums, tā fiksē ne tik daudz cilvēkus, cik vidi – Ķīnā, Norvēģijā, Azerbaidžānā un Latvijā –, kurā tiek izsekots garumgarais vienkāršas plastmasas karotes tapšanas ceļš – no melnas naftas līdz baltai karotei, kuras mūžs ir tieši viena maltīte vai viena ballīte. Filma ir melnbalta, tās vizuālajā valodā operators Gints Bērziņš un režisore Laila Pakalniņa ir uzticīgi savam rokrakstam. Viņi piedāvā lēnu laika ritējumu, grafiski un kompozicionāli izsmalcinātas kadra kompozīcijas, kas šajā gadījumā ir tikpat svarīgas kā filmas ekoloģiski aktuālā tēma – sarežģītais naftas ieguves un pārstrādes process, kas finalizējas patērētājsabiedrības absurdā – saražo, izmanto, izmet.
Filmu Nemirstīgie un Karote pirmizrāde Latvijā notiks rudenī.
Vārdi, kuriem sekot
Karlovi Varu festivālā ir vairākas konkursa programmas – galvenais konkurss, dokumentālo filmu konkurss un sadaļa East of the West, kurā nereti tiek iekļautas Baltijas režisoru spēlfilmas. Šajā skatē bija spēcīgs Igaunijas un Lietuvas jauno režisoru piedāvājums. Jāatzīmē režisora Marti Heldes filma Skandināvijas klusums/Scandinavian Silence, kuras producente ir Igaunijā dzīvojošā latviete Elīna Ļitvinova. Filma tapusi kā mazbudžeta darbs – melnbaltajā, grafiski izsmalcinātajā filmā pamatā darbojas divi aktieri. Tas ir stāsts par brāli un māsu, kuri satiekas pēc brāļa iznākšanas no cietuma. Gandrīz visa darbība risinās automašīnā, turklāt režisors vienas filmas ietvaros piedāvā trīs šīs tikšanās versijas. Režisora Marti Heldes darbībai ir vērts uzmanīgi sekot līdzi – viņa debija bija, manuprāt, mākslinieciski oriģinālākā filma par deportāciju tēmu, kāda uzņemta Baltijā (Caurvējā/In the Crosswind). Skandināvijas klusums Karlovi Varos ieguva Europa Cinemas balvu, kas palīdzēs filmai nokļūt kinoteātros Eiropā.
Vērts pievērst uzmanību arī jaunā lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa filmai Jaunā Lietuva/Nova Lituania – vizuāli pārliecinošam, melnbaltam darbam par unikālu faktu Lietuvas vēsturē. Īsi pirms Otrā pasaules kara, paredzot lielvaru iebrukumu, lietuviešu ģeogrāfs Felikss Grodis piedāvā Lietuvas valdībai unikālu plānu radīt "rezerves Lietuvu" – jaunu Lietuvas valsti citā kontinentā.
Galveno balvu sadaļā East of the West ieguva krievu režisora, bijušā baletdejotāja Borisa Akopova debijas filma Bullis/ Bik, kas jau ir saņēmusi balvu Krievijas festivālā Kinotaurs. Kāpēc tā? Nevarēšu paskaidrot, varu vien minēt, ka žūriju ir pārliecinājusi prasmīgi restaurētā mežonīgo 90. gadu faktūra, kurā par eksistenci puskriminālās aprindās cīnās jauns puisis ar iesauku Bullis. Deviņdesmito skarbais šarms joprojām ir aktuāls – vismaz festivālu kontekstā. Šajā konkursa sadaļā startēja arī Rīgā uzņemtā filma – mistisku norišu piepildītais Īpašs klusums/A Certain Kind of Silence (Čehijas, Nīderlandes un Latvijas kopražojums) –, kuras galvenā varone ir jauna meitene auklīte, kura ir atbraukusi uz Latviju strādāt pārtikušā ģimenē.
Latviešu režisora Jura Kursieša filma Oļegs festivālā piedalījās ārpuskonkursa programmā; tā var lepoties ar augstu novērtējumu starptautiskajā presē – nozīmīgais amerikāņu izdevums Variety, recenzējot Karlovi Varos izrādītās filmas, ir publicējis ļoti pozitīvu filmas Oļegs recenziju. Arī šī filma Latvijā būs skatāma rudenī.
Par galvenā konkursa uzvarētāju kļuva Bulgārijas un Grieķijas kopražojuma filma traģikomēdija Tēvs/The Father – stāsts par padzīvojuša vīrieša mēģinājumu kontaktēties ar savu mūžībā aizgājušo sievu, izmantojot gaišreģu pakalpojumus.