Laikā, kad Latvijā ir aktuālas Lielā Kristapa norises, 26. aprīlī Ņujorkā notiks Amerikas Kinoakadēmijas studentu Oskara pusfināla skate. Kas tas par zvēru? Šķiet, tikko laimīgi pielikts punkts Oskara balvas rituālam, arī prasīgākie skatītāji mierīgu sirdi var nodoties citām baudām, jo patiešām vērtīgas amerikāņu filmas agrāk par vēlu rudeni nav gaidāmas. Tomēr, lai arī ar Amerikas Kinoakadēmijas studentu balvas publicitāti mūsu platuma grādos ir pavisam švaki, šī nu ir tā sacensība, kuru der ielāgot un, iespējams, izmantot savā labā. Ik gadu ļoti drīz pēc «lielā Oskara» izskaņas Amerikas Kinoakadēmijā sākas studentu filmu atlase un vētīšana, kuras garais un sarežģītais process rezultēsies jūnijā.
Amerikas Kinokadēmijas studentu Oskars šogad notiek 39. reizi, šī iniciatīva aizsākās jau 70. gadu sākumā, un ir tikai likumsakarīgi, ka filmu daudzums, kas tiek iesniegts Akadēmijai izvērtēšanai, aug gadu no gada - griezdamies. Filmas tiek vērtētas trīs reģionos, arī Ņujorkā. Attiecīgi katrā no tiem tiek iesniegtas filmas, kas tapušas noteiktu štatu filmu skolās. Būtiski, ka savus darbus uz šo balvu var pieteikt arī ārzemnieki - visi tie kino studenti, kas vēlas ar savu īsfilmu pretendēt uz Amerikas Kinokadēmijas studentu Oskaru, var to darīt. (sk. http://www.oscars.org/awards/saa/apply.html). 2012. gadā iesniegšanas datums gan ir nokavēts, taču viss notiks arī pēc gada.
120 filmu trīs dienās
Šogad man bija tas gods piedalīties Ņujorkas reģiona Amerikas Kinoakadēmijas filmu atlases komisijā, proti, veidot tā dēvēto shortlist jeb īso filmu sarakstu, par kuru vēlāk balsos īstie Kinoakadēmijas biedri. Process bija gan aizraujošs, gan fiziski smags, gan arī raisīja pārdomas par to, kā funkcionē parasti neredzamie «aizkadra mehānismi», kas dažādu nejaušību rezultātā aizved to vai citu filmu līdz balvai.
«Tuvums» Amerikas Kinoakadēmijas balvai ir ārkārtīgi būtisks - īpaši pavisam jaunam filmu veidotājam, kuru gaida sūri pārbaudījumi - kā milzīgajā konkurencē, kāda eksistē ASV kinoizglītību ieguvušo vidū, patiešām piesaistīt uzmanību, piesaistīt finansējumu filmai, izveidot savu karjeru? ASV kinostudijas ir populāras - tās ir arī ļoti dārgas (Ņujorkas prestižākajās kinoskolās, universitātēs, gada studiju cena ir aptuveni 100 000 dolāru). Konkurence kinostudentu vidū patiesi ir «zvērīga». Studēt kino ir «stilīgi», turklāt eksistē uzskats, ka filmas veidot ir viegli - digitālo tehnoloģiju pieejamība teju katram ļauj justies kā lielam režisoram, ja ne darbā, tad garā.
Kino ierasti ir piesaistījis ambiciozus cilvēkus, tālab uz Amerikas Kinoakadēmijas studentu Oskaru pieteiktais kopējais filmu skaits - ap 800 - nemaz nešķiet tik milzīgs. Galu galā šīs filmas sadalās starp trim reģioniem un žūrētājiem, kas no šīs filmu straumes atlasa pa sešām septiņām filmām - attiecīgi dokumentālo, spēlfilmu un animācijas filmu kategorijā. Tā Ņujorkas reģionā iesniegtās 180 filmas (spēles, animācijas un dokumentālās) šīs nedēļas vērtēšanas maratonā samazinājās 10 reižu. Kuras no tām uzvarēs - nav ne jausmas. Tomēr varu padalīties ar 120 spēles īsfilmu noskatīšanās pieredzi trīs ļoti garās dienās.
Kā tas notiek
Žūrija, vairāki kinoprofesionāļi, komanda, kas skatās visu pēc kārtas, taču, ja viens no vērtētājiem nokliedz «viens» un viņam pievienojas kāda cita kliedziens «divi» un «trīs», tātad vairāk par pusi žūrijas locekļu uzskata, ka filma ir vāja, to pat nenoskatās līdz galam. Un ķeras pie nākamās, un tā tālāk... Katra filma tiek vērtēta 10 ballu sistēmā. Kādi secinājumi? Paviršība? Nežēlība pret jauna talanta asniem? Jā un nē. «Neviena sistēma nav perfekta,» kā atvainodamies saka Amerikas Kinoakadēmijas pārstāvis Džons Fārs, kurš piekto gadu kūrē šo procesu Ņujorkā, bet... tāda tā ir. Tomēr veselīgi ir secināt, cik svarīgas ir pirmās filmas minūtes - prasme uzķert - ar vizualitāti, emocionālu detaļu, ar veikli izsviestu sižeta āķi un spēju ievilkt stāstā. Ja filma buksē, neveikli ķepurojas, ja režisors nav spējis atteikties no liekā - atskan «nāves spriedums». Un, ticiet, ne jau tikai ar studentu filmām un ne tikai Amerikas Kinoakadēmijā daudz necimperlējas. Līdzīgi tas notiek svarīgos, lielos festivālos, kuru programmu sastādītāji grimst iesūtīto filmu kaudzēs... Ir nepieciešama īpaša motivācija - pašā filmā, tās kvalitātē!-, lai tu vērtētāju piespiestu savu darbu vispār noskatīties lūdz galam.
Pakāpiens uz slavu
Kādi vēl secinājumi? ASV kino studē ļoti daudzu nacionalitāšu pārstāvji, attiecīgi arī filmas, kas tapušas ASV augstskolās, pārstāv ļoti dažādu un nacionāli daudzveidīgu piedāvājumu. Turklāt visā šajā etniskajā raibumā un profesionālās varēšanas/nevarēšanas skalā pārliecinoši izceļas Āzijas jaunie režisori - un tā nav tikai vides eksotika, bet daudz emocionālāka, rūpīgāka pieeja cilvēkam, varonim. Šķiet, viņi nemēģina izlikties - atdarināt sev kādu tuvu režisoru un viņa stilu, bet mēģina būt paši.
Starp citu, Amerikas Kinoakadēmijas studentu Oskara saņēmēju vidū ir daudzi ietekmīgi vārdi, piemēram, Roberts Zemekis (filma Forests Gamps), Spaiks Lī u. c. Šīs balvas vēsturē ir precedents, ka studentu filma ir saņēmusi īsto Oskaru kā labākā īsfilma (to ieguva Lūks Matenijs ar filmu Mīlas dievs/God of Love 2010. gadā). Bez naudas balvas (2000-5000 dolāru) studentu Oskara ieguvēji var tikt nominēti arī īstajam Oskaram. Kopš 1981. gada uz Kinoakadēmijas studentu Oskaru var pretendēt arī ārzemju kinoskolu audzēkņu darbi. Neesmu gan dzirdējusi, ka kāds no Latvijas būtu izmēģinājis laimi šajā profesionālajā «loterijā».
Viss par Student Academy Awards - www.oscars.org/awards/saa/index.html