Retu reizi iespējams noķert smaidu. "Esmu introverts cilvēks, kam grūti atvērties." Viņai esot mainīga daba, kas ik pēc desmit minūtēm kļūst citāda. Pēc horoskopa viņa ir Skorpions, un, kā zināms, "visi Skorpioni ir traki". Iespējams, Ksenijas trako pusi vislabāk zina viņas fani un grupas biedri. Dziedātāja neslēpj, ka grupas pastāvēšanas vēsturē ir bijuši traki mirkļi — dažādi konflikti un pat kautiņi. "Esmu bijusi tuvu tam, lai iesaistītos. Tas ir normāli, jo tāda ir dzīve. Cilvēki cits citam ir ļoti svarīgi, tāpēc spēj cits citu nokaitināt. Visbiežāk strīdi ir par mūziku un attieksmi," skaidro Ksenija.
TOP JAUNS DISKS
Fotografēties SestDienai Ksenija atnāk sagurušu seju un stāsta, ka pēdējās trīs naktis tā īsti nav gulējusi, ļoti rūpīgi strādā pie jaunā diska, kuru paredzēts laist klajā novembrī. Tajā būs dziesmas ne tikai The Tribes Of The City tik ierastajā angļu valodā, bet arī krieviski. "Šis albums būs atšķirīgs, bet ne tāpēc, ka tā vajag, bet gan lai mēs kā grupa kļūtu labāki un interesantāki," komentē Ksenija.
Par iepriekšējo albumu grupai, visticamāk, palikušas labas atmiņas, jo singls A Day In The City Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā tika atzīts gan par labāko roka dziesmu 2006.gadā, gan apbalvots par labāko video.
Jaunais albums būs jau otrais, kas radīts tieši ar nosaukumu The Tribes Of The City. Agrāk viņi sevi dēvēja par The Movies un ierakstīja vienu albumu. Kad jautāju par nosaukuma maiņas iemeslu, Ksenija nedaudz aizkaitināti saka: "Tik daudz reižu esmu par to stāstījusi, ka vairs negribas. Tas bija tik sen. Sapratām, uz ko ejam, un jaunais nosaukums šķita mistiskāks un reprezentablāks."
Latvijā ir tikai divi klubi, kur The Tribes Of The City regulāri dzirdami uzstājamies dzīvajā — Latvijas Mūzikas akadēmijas Studentu klubā un Liepājas Fonteinā. Protams, patīk spēlēt tādās vietās, kur iespējams panākt labu skanējumu. Dziedātāja stāsta, ka problēmas ar skaņu nav retums — tā pārveidojas, un mūzika izklausās briesmīgi. Vai spēlējat visur, kur aicina? "Mēs nespēlējam kultūras namos," atbild Ksenija, kā iemeslu minot to, ka interese par grupas spēlēto mūziku Latvijas nomalēs nav tik liela.
Ļoti liela nozīme ir publikai — atsaucība dodot milzīgu enerģiju un spēku. "Iepriekšējā koncertā Studentu klubā bija jūtama savstarpēja enerģijas apmaiņa un pat ekstāze. Ja publika vienaldzīgi stāv, to ļoti jūt un ātri vien var iztukšoties." Vislabākie koncerti esot bijuši Krievijā, kur grupa uzņemta fantastiski. Arī spēlējot festivālos Anglijā, mūziķi juta lielāku publikas atsaucību nekā Latvijā. "Lai gan ārzemnieki, iespējams, neko par mums nav dzirdējuši, viņi ir atvērti un pozitīvi — pienāk un pasaka paldies. Tas attaisno ieguldīto darbu, un rodas spēks strādāt tālāk."
Kad jautāju, vai Latvijā viņa jūtas nenovērtēta, dziedātāja atbild: "Ir jūtama vienaldzība un tas, ka cilvēki vairs nekam neatveras un kļūst tukšāki. Ir bijuši bēdīgi koncerti, kad cilvēku ir daudz, bet ir pārāk daudz vienaldzības. Ārzemēs kaut kā vienmēr ir labāk."
Ksenijai patīk ceļot, un vismaz reizi mēnesī viņa mēģina izbraukt no Latvijas. "Ļoti daudz kur esmu bijusi, bet vienmēr gribas uz Berlīni. Saista mani tā vieta."
IMPROVIZĒ UN EKSPERIMENTĒ KOPĀ
Ar mūziku Ksenija ir saistīta jau kopš bērnības, kad septiņu gadu vecumā vecāki viņu aizveda uz mūzikas skolu. Meitene mācījās spēlēt vijoli un klavieres. Paralēli viņa apmeklēja vokālās nodarbības pie kādas estrādes mākslinieces no Maskavas. Gadu pirms mūzikas skolas absolvēšanas Ksenijai apnika spēlēt vijoli, un 15 gadu vecumā viņa sāka trinkšķināt ģitāru. Vecāki ar meitas izvēli nebija apmierināti. "Par spīti vecāku teiktajam, es joprojām nenožēloju savu izvēli."
Ar grupas ģitāristu Sergeju viņa iepazinās pirms sešiem gadiem Jūrmalā. Viņš strādāja mūzikas veikalā, bet Ksenija netālu dzīvoja un bieži apmeklēja veikalu, lai paklausītos mūziku. Reiz ārā smēķējot, abi sāka sarunāties un sadraudzējās. Tolaik Sergejs spēlēja grupā Rubin Carter un uzaicināja Kseniju uz koncertu. "Sapratu, ka viņš ir tas cilvēks, ar kuru man ir līdzīga sajūta un izpratne par mūziku," atceras mūziķe, kura vēlāk uzaicināja puisi ciemos, lai paklausītos viņas sarakstītās dziesmas. "Biju uztraukusies, bet Sergejam šausmīgi iepatikās, un jau pēc nedēļas mēs satikāmies pirmajā mēģinājumā 2003.gada septembrī. Tā arī viss sākās."
Sergejs Jaramišjans stāsta, ka meitenes balss viņam iepatikusies jau tad, kad pirmoreiz dzirdējis viņu dziedam. "Uzreiz zvanīju draugiem un stāstīju, ka esmu atradis talantīgu dziedātāju," atceras ģitārists.
Pirmo ierakstīto singlu grupas dalībnieki aizsūtīja uz Radio Naba, un drīz vien tika ierakstīts pirmais albums. Ksenija vēl mācījās vidusskolā, kad grupa jau bija radiotopa virsotnē. Kad grupas biedri meitenei piezvanīja un pavēstīja jaunumus, viņa ieskrēja klasē un skaļi nobļāvās. "Tas bija tāds bērna prieks. Tagad vairāk koncentrējos uz mūziku, nevis to, kur tā skan un kurā vietā." Agrāk mūziku un tekstu rakstīja Ksenija un Sergejs, patlaban pieslēgušies arī pārējie grupas dalībnieki.
Mūzikas eksperts Uldis Rudaks The Tribes Of The City panākumus skaidro ar kvalitatīvo rokmūziku, kuras līdere ir meitene, kas labi dzied un koncertos arī brīžiem spēlē akustisko ģitāru. Kad viņi sāka, Latvijā tāda grupa vēl nebija redzēta. Pie grupas pozitīvajām iezīmēm U.Rudaks min to, ka dalībnieki ļoti nopietni un ar atbildības izjūtu izturas pret savu darāmo mūzikas jomā. "Tai pašā laikā viņi tomēr tur kaut kādu aizvainojumu, jo viņiem šķiet, ka Latvijā publika viņus nesaprot, kā tas, manuprāt, nemaz nav. Šāda mūzika nevar būt masu produkts, izņemot dažus hitus, bet uzmanīgs klausītājs sapratīs un novērtēs," saka eksperts.
Vēl viens aspekts, ko reiz mūzikas žurnālistam teikuši grupas Tribes Of The City dalībnieki, ir tas, ka viņus absolūti ignorējot krievu prese: "Tas, domāju, izskaidrojams ar to, ka viņi ir iekļāvušies latviešu rokmūzikas aprindu tusiņā un dzied angliski, kas latviešiem lielākoties tomēr šķiet nedaudz sveši, bet no Latvijas krievu klausītājiem viņi ar to ir norobežojušies pavisam. Ksenija, starp citu, labi dzied arī latviski, ko ir jau pierādījusi, un šai ziņā viņai ir potenciāls panākt to, ko savulaik prognozēja Dambis (Raimonds Lagimovs, grupas Inokentijs Mārpls līderis): "Kad krievu grupas sāks dziedāt latviski, vairākums latviešu varēs likt savus instrumentus malā, jo krievi ir talantīgāki par latviešiem.""
UZ EKRĀNA
Piedāvājums piedalīties režisora Jāņa Norda filmā Amatieris Ksenijai bija kā sniegs uz galvas. Piezvanīja no Film Angels Studio un uzaicināja atnākt uz aktieru atlasi. "Es to neuztvēru nopietni, jo zvana nevis profesionāliem aktieriem, bet man. Pēc nedēļas domāju — aiziešu, paskatīšos, kas tur ir," atceras Ksenija.
Atlasi vadīja pats režisors, visu cītīgi filmējot. Meitenei bija jāiejūtas kādā ikdienas situācijā. Pēc tam notika vēl vairākas atlases kārtas, līdz dziedātāja tika apstiprināta Ivetas lomai. Filmā viņa spēlē kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Edgaru Samīti (filmā — Viktors).
"Esmu Viktora draudzene, kura viņu provocē uz lietām, kas vēlāk izraisa lielas problēmas. Man patīk, ka filmā nav nešaubīgi pozitīvo vai negatīvo varoņu, tajā ir dziļāki raksturi. Uzskatu, ka mana varone ir meitene, kādu nav retums," saka jaunā aktrise.
Viņa pati filmu pirmo reizi redzēs tikai pirmizrādē 10.aprīlī. (Forum Cinemas to sāks rādīt no 11.aprīļa.) Ksenijas lūgumu redzēt filmu pirms demonstrēšanas plašākai publikai režisors noraidīja, jo vēlas, lai aktieri sevi redz tikai uz lielā ekrāna kopā ar visiem. Tad arī dziedātāja atskārtusi, ka tā būs labāk.
Režisors J.Nords stāsta, ka uz atlasi tika aicināti daudz aktieru amatieru, tomēr Ksenija vislabāk spējusi izspēlēt situāciju. "Par viņu varu teikt tikai to labāko — ātri saprot doto uzdevumu un labi strādā."
Kinokritiķe Dita Rietuma uzskata, ka labākais un vērtīgākais, ko filmu veidotāji meklē neprofesionālos aktieros, ir dabiskums kameras priekšā un amatiera "naivums". "Ksenijas klātbūtne filmā atbilst šiem kritērijiem, taču mani uzpirka Ksenijas veidols, frizūra un viņas varones līdzība Džīnai Sībergai no leģendārās Godāra filmas Līdz pēdējam elpas vilcienam. Lai arī Jānis Nords gan varoņu, gan savas filmas norises neesot iecerējis kā rimeiku, savējie ar kino klasiku saistītie ļaudis to nojautīs. To, vai Ksenija var notēlot citu varoni cita veida filmā, rādīs laiks," saka D.Rietuma.
Paralēli muzicēšanai un tagad arī debijai kino Ksenija studē audiovizuālo kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Pirms tam dziedātāja pusgadu mācījās jurisprudenci Latvijas Universitātē, tomēr ātri vien saprata, ka tas nav viņai. "Mans brālis ir advokāts. Viņš ļoti izreklamēja šo profesiju, bet sapratu, ka juristiem ir cita domāšana."
Patlaban Ksenijas prioritāte ir augt kopā ar grupu — ierakstīt albumu, radīt jaunus video un koncertēt. "Ksenija ir brīnišķīga meitene. Esmu pārliecināts, ka viņai priekšā ir liela nākotne gan muzikālā jomā, gan citviet," ir pārliecināts grupas biedrs Sergejs.