Dāvja Sīmaņa filmai Tēvs Nakts pa priekšu nāk pamatīgs publicitātes vilnis, daļēji arī tāpēc, ka filma tapusi studijā Mistrus Media, un jau Viestura Kairiša spēlfilmas Melānijas hronika (2016) izplatīšanas laikā varēja pārliecināties, cik liela nozīme ir daudzveidīgai un pārdomātai publicitātes kampaņai.
Garāmejot jāpiebilst, ka ir ārkārtīgi pacilājoši vērot, kā Latvijas filmu producenti arvien vairāk novērtē un prasmīgi izmanto katrs savas filmas mārketinga iespējas – vārds "kampaņa" varbūt pat izklausās pārāk netaktiski un uzbāzīgi, drīzāk tā ir brīvi radoša pieeja dažādiem impulsiem, kurus modina filmas tēma vai citi elementi. Pēdējā laika spožākais piemērs, protams, ir studijas Film Angels Productions producētais Homo novus, tāpēc nav brīnums, ka Annas Vidulejas filma skatītāju skaita ziņā "iekabina" Rovanam Atkinsonam – misteram Bīnam... Šāds mārketinga aktivitāšu uzplaukums ir cieši saistīts ar faktu, ka nu jau pāris gadu tam iespējams saņemt finansiālu atbalstu Nacionālā kino centra konkursos.
Auksts ziemas gaiss
Vēl priecīgāk, ja filmas publicitāti papildina arī elementi, kurus pie labākās gribas nevar sarūpēt neviena reklāmas aģentūra, piemēram, nominācijas Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps, un te mēs atgriežamies pie Dāvja Sīmaņa filmas Tēvs Nakts, kurai šo nomināciju ir divpadsmit – katrā kategorijā, kurā tiek vērtētas spēlfilmas. Tas nozīmē, ka mums ir darīšana ar pilnīgi visās izpausmēs profesionāli nostrādātu darbu, kam, iespējams, var prognozēt arī gada labākās filmas titulu (ja sākam zīlēt to, kas notiks novembrī).
Nav pārsteigums, jo arī filmu Tēvs Nakts veidojis pieredzējušu profesionāļu radošais kodols, kas ar režisoru Sīmani sadarbojās jau viņa pirmajā pilnmetrāžas spēlfilmā Pelnu sanatorija (2016), – operators Andrejs Rudzāts un māksliniece Kristīne Jurjāne –, turklāt Rudzāts ir sens Sīmaņa domubiedrs un visu viņa filmu operators jau kopš režisora debijas Versija. LNO (2006). Tieši operatora un mākslinieces nopelns ir tas, ka abas Sīmaņa spēlfilmas paliek atmiņā arī kā vizuāls iespaids konkrētā krāsu gammā – Pelnu sanatorija silti oranžbrūna kā dūmojoša uguns tumsā, savukārt Tēvs Nakts – kā zilgani auksts ziemas gaiss.
Skatītājam par iedrošinājumu jāsaka – Žaņa Lipkes stāsta ledainajā substancē ir tomēr krietni vairāk strukturētas konkrētības un dramaturģiskas attīstības, nekā tas bija vērojams Pelnu sanatorijas brīžiem mulsinoši neartikulētajos pavērsienos. Vēl vairāk – ir jau iepriekš zināms, ka "viss beigsies labi", Žanis Lipke izglābs vairāk nekā 50 cilvēku dzīvību un mierīgi nodzīvos līdz 87 gadu vecumam.
Varbūt te sāk veidoties producenta Ginta Grūbes radošais rokraksts – jau otrā spēlfilma (pēc Melānijas hronikas) par laikmetu griežos iesviestu vēsturisku personību, kuras liktenis ir zināms un nebeidzas ar traģisku vai pāragru nāvi, bet gan nosacīti "laimīgām beigām", uz ekrāna izdzīvojot vissmagāko periodu savā dzīvē. Paralēles starp Žani un Melāniju nav tik mākslīgas, kā izklausās, vismaz attiecībā uz filmas dramaturģiskajām iespējām, jo šādi stāsti maina spriedzes fokusu, ļaujot iet dziļumā. Vienkāršāk sakot, pievērst uzmanību nevis tam, kas notiks lielās līnijās, bet tam, kā tas notiks detaļās.
Es vēl nezinu!
Atšķirībā no Melānijas, kuras mugurkauls bija taisns no sākuma līdz beigām, Žanis Lipke (Artūra Skrastiņa lieliskajā atveidojumā) ir, atļaušos teikt, daudz interesantāka personība. Dažos avotos esmu lasījusi, ka Žanis jau Ulmaņa diktatūras laikā slēpis režīma pretiniekus, un tas būtu mazliet cits izejas punkts stāstam, bet filmā iezīmēta radikālāka pārvērtība, uz kuru vienkāršo alkohola kontrabandistu netieši pagrūž sieva Johanna, pārmetot, ka viņš var tikai "savu ļergu" slēpt, nevis miesīgu bērnu paglābt. Protams, šis pārmetums izplēn degošās Rīgas dūmos un nekādu tūlītēju reakciju neizraisa, tikai aizsāk iespaidu virkni par Johannu, kura pamazām atklājas kā visu notikumu klusējošā aizmugure (Ilzes Blaubergas iespaidīgajā atveidojumā) – reizēm pat kadra centrālais notikums ir tikai iekšēji saspringta vaigu muskulatūras spēle citādi nekustīgajā Johannas tēlā.
Žanis ir citāds, un taisnība jaunajam ebrejam, kurš uztraukti musina nelaimes biedrus, – viņam taču nav plāna, ko ar mums darīt! Jā, plāna nav, jo tas bijis cilvēcisks instinkts, kuram Žanis ļaujas pa pussolītim, nekad droši nezinādams, kas notiks tālāk. "Rīt vēl kādu vedīsi? – Es vēl nezinu!"
Filmas būtiskākā morāle slēpjas atgādinājumā, ka tieši tāpat – pamazām un pa pussolītim, katrā no šiem mirkļiem nemaz neapzinoties, ka pieņem svarīgus lēmumus, – cilvēks var arī nogrimt, nevis pacelties. Šajā ziņā ārkārtīgi iedarbīga ir šķietami sīkā epizode, kurā Latvijas kultūrvides publika priecīgi ierauga piedalāmies mākslas kritiķi Vilni Vēju un režisoru Mārtiņu Graudu. Viens no viņiem tēlo jau izstumtu, stigmatizētu un izsalkušu ebreju, otrs ir veikala saimnieks, kurš pirmo raida projām ar vienu un to pašu neatlaidīgi atkārtoto frāzi: "Mums te žīdus nevajag!" Ir pilnīgi acīmredzami, ka veikala saimniekam pašam neviens žīds neko sliktu nav nodarījis, viņam nav nekādas personiskas attieksmes pret šo cilvēku, nedz arī kaut jel kādas saprašanas, kāpēc vispār tie žīdi būtu jādzen projām. Tā vienkārši ir ērtāk un drošāk. Un pilnīgi acīmredzami, ka viņš jau ir paspēris to pussolīti uz leju.
Tā notiek ne tikai kara laikā. Šis vēstījums Dāvja Sīmaņa filmu Tēvs Nakts padara par vienu no aktuālākajām kinorepertuāra vienībām šodien un patiesībā jau visos laikos. Kontrolē savus pussolīšus!