Liepājas teātra jauniestudējums Purva bridējs ugunī iespaido ar vērienu – gan scenogrāfijā (Regnārs Vaivars, Toms Grīnbergs), gan mizanscēnu spēles rakstos, gan daudzveidīgajos kostīmos (Madara Botmane), gan darbības personu apjomīgumā – kopā ar galveno lomu atveidotājiem aktieru ir vairāk par divdesmit un klāt vēl mūziķu grupa. Iespaido arī Kārļa Lāča mūzika. Kaut brīžiem liekas, ka dzirdi tādus kā atkārtojumus, tomēr kopumā ir radīts patiesi dzīvīgs mūzikls, kurā līdztekus galveno varoņu Kristīnes un Edgara mīlestības tēmai ir jaušamas daudzas citas pārdomas un emocijas – sava veida muzikālie tēli.
Ideju stingums kaitina
Taču, runājot par mūziklu, es, ja drīkstu tā teikt, norobežojos no libreta (Regnārs Vaivars). Teksta līmenis mani brīžiem pat biedē. Regnārs Vaivars izrādes programmiņā raksta, ka viņam bijusi svarīga arī tēma par "paaudžu pārmantojamību": "Par to, ka Kristīnēm dzimst arvien jaunas un jaunas Kristīnes. Un tas nebeigsies nekad." Nevilšus gribas jautāt, vai tieši šī apsvēruma dēļ Kristīne vēl ilgi pirms izrādes fināla notikumiem spēj ķircinoši paziņot Akmentiņam, ka mīlot viņu. Droši vien tādēļ arī dzirdam Kristīni, kura, tā sakot, vēlas iepriecināt mūs ar vēsti, ka viņai viss ir apnicis "līdz pakaļai".
Šādu frivolu izteicienu uzvedumā ir pārpārēm. Taču galvenais – visi šie tekstuālie izvirdumi ir pārlieku niecīgs, pārlieku pliekans pamatojums tam, lai saskatītu varoņu – kaut vai tās pašas Kristīnes tēlā – attīstību no pagātnes tagadnē. Citiem vārdiem – galvenās tēmas attīstības no pagātnes uz nākotni būtībā nav. Interesantā ideja ir statiska gan libretā, gan izrādē. Domāju, tieši tāpēc man skatīties pārsvarā bija garlaicīgi. Ideju stingums kaitina. Tāpat kā dažādu tēlaino paņēmienu citāti – vai nu no paša režisora, vai citu meistaru darbiem.
Taču režijas nepilnības kompensē darbs ar aktieriem. Lielisks ansamblis. Saku "ansamblis" tāpēc, ka ļoti labi strādā gan tie, kas programmiņā norādīti kā "vīri", "sievas" un "bērni", gan tie, kas atveido konkrētā vārdā dēvētos varoņus. Pat ja viņi tikai dejo un dzied (horeogrāfija – Regnārs Vaivars sadarbībā ar Ingu Raudingu), viss ir perfekti nostrādāts, visi ir saliedēti, no tiesas radot konkrēta brīža konkrētus tēlus.
Šajā sakarā nevaru neminēt arī režisora meistarību. Vai tas būtu darbs ar aktieriem vai ar mizanscēnām, ja runājam tieši par tām, kas speciāli radītas izrādei. Šie atradumi pārsteidz ar ietilpīgu vizuālo un jēgpilno tēlu, piemēram, kartupeļu talkas aina un kāršu spēle krogā, kā arī izrādes fināls, kad Kristīne un Edgars izzūd kaut kur skatuves augstumos. Varbūt šis paņēmiens nav pārāk oriģināls, tomēr tas tiešām vēsta par mīlestības mūžīgi saldo sūrumu.
Sirdi pluina uguns
No Dailes teātra ataicinātais aktieris Gints Grāvelis Edgara lomā pārliecina par šī rūgtuma saldmi. Ne jau bieži gadās redzēt tik dabisku mīlestības tēmas izspēli. Turklāt aktiera spēles pilnasinība neapslāpst visā izrādes gaitā, arī tad, kad Edgaru it kā nodarbina pavisam citas problēmas. Tāpēc nevar neizcelt Ginta Grāveļa radītā tēla patieso daudzējādību. Viņš tiešām ir ļoti godprātīgs cilvēks, tajā pašā laikā arī purva bridējs, taču galvenais – viņa sirdi pluina uguns. Taču tajā visā nav nekādu pārspīlējumu intonācijā, nekādu nopūtu un skaļu gaudu. Vīrietis. Īsts Rūdolfa Blaumaņa Edgars.
Agneses Jēkabsones varone no Blaumaņa Kristīnes ir vairāk attālināta. Kaut vai, kā jau teicu, šim tēlam ļoti neiederīgo vārdu dēļ, kālab viņas raksturā principiāli izzudusi klusā lēnprātība. Tomēr, par spīti tam, aktrises darbs ir ļoti interesants. Daudzveidīgs vitālas sievietes tēls, ko plosa nemitīgas pretrunas starp sirds vilinājumu un prasību pēc dvēseles miera.
Agneses Jēkabsones lomu papildina un bagātina Karīnas Tatarinovas darbs, proti, viņas veidotais Kristīnes mātes tēls. Ļoti dzīvs raksturs, teju katrā aktrises spēles, dziedājuma brīdī jaušami varones dziļo pārdzīvojumu motīvi. Māte no sirds alkst, lai viņas meita izietu par sievu pie Akmentiņa. Viņa skaidri uztver un baidās no Edgara svārstīgā rakstura, saskatot tajā pati sava likteņa drāmu.
Temperamenta degsme nesola nekādu drošumu un stabilitāti. Cita lieta – Akmentiņš, kuru tēlo Sandis Pēcis. Tiklīdz viņa varonis parādās, tūdaļ pārliecina, ka uz viņu var paļauties. Vaļsirdīgi sakot, ļoti pievilcīgs vīrietis. Uzreiz redzams, ka pamatīgs, gudrs un attapīgs. Ja nākotnē viņam Kristīne kādreiz apniks, varbūt spers kādu sānsoli, bet tā ļoti uzmanīgi, pārdomāti. Patiesi drošs ģimenes balsts.
Diemžēl šādi tipi sieviešu acīm nereti paslīd garām. Lūk, arī Signes Dancītes Madi ir pilnībā apbūris Edgars, nevis Akmentiņš. Vienā no pēdējiem monologiem/ dziedājumiem aktrise nudien pārliecina ar savas varones mokpilno kaisli. Aktieru veikums ir lielisks. Barons (Edgars Pujāts), Fišvagars (Kaspars Kārkliņš), mācītājs (Viktors Ellers) – visi ir dzīvi, savstarpēji atšķirīgi tēli.
Žēl, ka visiem izrādes varoņiem tomēr nav dotas tiesības uz to īpašo attīstību laikā, par kuru programmiņā runā iestudējuma autors Regnārs Vaivars. Jā, viņam ir taisnība – tā ir mūžīga tēma. Tomēr patiesi nav saprotams, kāpēc Regnārs Vaivars nolēmis, ka valodas prastums ir pārmantotās paaudzes galvenā iezīme. Mūžība taču nav atkarīga no leksiskā slāņa maiņas.
Purva bridējs ugunī
Liepājas teātrī 10., 30.X plkst. 19, 2.XI plkst. 18, 6., 7.XI plkst. 19
her
A