Novembra vidū Sanktpēterburgā tika pasniegta Eiropas teātra balva, un ceremonijā neiztika bez skandāla. Taču, domājot primāri par māksliniecisko pusi, jāteic, ka oficiālā atzinība uzsmaidīja tik ārkārtīgi atšķirīgiem māksliniekiem, ka runāt par jebkādām tendencēm liekas neiespējami.
Savukārt skandāls saistījās ar diviem režisoriem, kuri nevarēja ierasties. Pagājušā gada laureāts Kirils Serebreņņikovs joprojām atrodas mājas arestā, savukārt Milo Raus nesaņēma Krievijas vīzu. Programmā jau iepriekš nebija paredzēta Milo Raua izrāde, bet tikai filma Kongo tribunāls (2017) šauram speciālistu lokam. Pirmajās dienās vēl nekas neliecināja par dumpi, bet pašā balvu pasniegšanas vakarā oficiālajām Krievijas amatpersonām, kultūras ministru Vladimiru Medinski ieskaitot, nācās piedzīvot, ka pasākums, kam pēc ieceres bija jāapliecina Krievijas teātra mākslas triumfs, no PR uzvaras gājiena pārvērtās demonstrācijā pret Krievijas oficiālajām iestādēm.
Laureāti neklusēja – notiekošajam uzmanību pievērsa Jans Kļata no Polijas, Tjagu Rodrigešs no Portugāles, un tika nolasīta Milo Raua vēstule. Lai apbalvotu Sanktpēterburgas Aleksandras teātra māksliniecisko vadītāju Valēriju Fokinu, uz skatuves uznāca viņa kolēģis Ļevs Dodins ar savu tulci (klīda runas, ka austiņās skanošie teksti tiek piekoriģēti) un runāja asi un principiāli, bet Fokins publiski piekrita iepriekš teiktajam, īpaši piezīmējot, ka piekrīt arī tam, kas teikts Kirila Serebreņņikova atbalstam.
Arī tā var spēlēt
Galvenais iemesls, kāpēc bija sabraukuši pārstāvji no daudzām pasaules valstīm, bija balvu pasniegšana. Jāatgādina, ka Eiropas teātra balvu pasniedza 17. reizi, un to saņēmuši Ariana Mnuškina, Pīters Bruks, Roberts Vilsons, Pīna Bauša, Ļevs Dodins, Robērs Lepāžs, Izabella Ipēra, Džeremijs Aironss un citi. Šogad balvu piešķīra Valērijam Fokinam, speciālbalvu – spāņu aktrisei Nurijai Espērai, kura gan traumas dēļ ierasties nevarēja. Savukārt 15. reizi tika pasniegta Eiropas teātra realitātes (agrāk to sauca par Jaunās realitātes) balva, un tās laureātu saraksts ir garāks, jo katru gadu tiek sumināti vairāki mākslinieki, viņu vidū savulaik bijis arī Alvis Hermanis, Džordžo Barberio Korseti, nesen aizsaulē aizgājušais Eimunts Nekrošus, Oskars Koršunovs, Kristofs Martālers, grupa Rimini Protokoll, nule pašlikvidāciju izziņojušais Igaunijas teātris NO99, dramaturgs Žoels Pomrā, Kirils Serebreņņikovs un daudzi citi.
Šogad prēmiju saņēma flāmu un marokāņu izcelsmes horeogrāfs Sidi Larbi Šerkaui, zviedru laikmetīgā cirka trupa Cirkus Cirkör, franču režisors Žiljēns Goslins, kurš gan pasākumā nekādā veidā nebija pārstāvēts, poļu režijas enfant terrible Jans Kļata, Brazīlijā dzimušais, pašlaik Lisabonā strādājošais Tjagu Rodrigešs un šveiciešu režisors Milo Raus.
No apbalvoto mākslinieku darbiem izdevās redzēt četrus. Sidi Larbi Šerkaui izrāde Puz/zle ir refleksiju ķēde par cilvēka dzīvi un mēģinājumiem pārvarēt dažādus šķēršļus, skatīties to bija interesanti, taču vienā brīdī naratīvs sevi izsmēla. Taču, kā mēs zinām, laikmetīgajā dejā tas nav svarīgākais. Cirkus Cirkör rādīja izrādes Robežas saīsināto versiju, kas tika pieteikta kā poētiska Eiropas Savienības dzīves izpēte kustībā. Izrādes sākumā akrobāti rāpjas pāri augstiem norobežojumiem, un trupas līdere Tilde Bjerforsa atzina, ka tam ir sakars ar bēgļu tēmu. Taču vēlāk robežu jēdziens tiek ļoti dažādi interpretēts, faktiski tā ir saruna par cilvēka spēju robežām, ko akrobāti bieži vien pārvar.
Tjagu Rodrigeša izrāde Elpa veltīta suflierei Kristīnai Vidālai, kuras darba stāžs ir 40 gadu. Izrāde ir balstīta tekstā, un bija grūti sadalīt uzmanību starp aktierpēli un titru mašīnu, kas turklāt atradās skatuves dibenplānā, tāpēc sajust izrādes unikalitāti, ja tāda bija, neizdevās. Otra Rodrigeša izrāde No galvas notika laikā, kad Latvijas pārstāvji piedalījās Starptautiskās Kritiķu asociācijas asamblejā; cik zināms, tajā uzvedumā desmit nejauši izvēlētu cilvēku mācās no galvas dzejoli.
Mulsinošu iespaidu atstāja Krakovas Nacionālā Vecā teātra iestudējums Jana Kļatas režijā – arī pie mums labi pazīstamais un pašlaik daudz kur Eiropā uzvestais Henrika Ibsena darbs Tautas ienaidnieks. Jans Kļata zināmā mērā ir mūsu Regnāra Vaivara līdzinieks (tas man ienāca prātā, skatoties, kā viens no varoņiem enerģiski spārda lielu mucu), bet vēl impulsīvāks un kaut kādā ziņā ja ne primitīvāks, tad tiešāks, publicistiskāks. Izrādes darbība notiek tukšā baseinā, kurā no dažādiem priekšmetiem uzslietā konstrukcija pašā izrādes sākumā sagāžas, radot haosu kā darbības vidi. Aktieri spēlē brehtiskā atsvešinātībā un izteikti publicistiski izkāpinātā manierē. Labais doktors Stokmanis, kurš konstatē, ka ūdens kūrortā ir veselībai bīstams, nav gluži balts un tīrs pozitīvais tēls – dramaturgs viņa raksturā iestrādājis lielu devu godkāres. Taču divarpus stundu bez starpbrīža skatīties šo režijas līdzekļu ziņā neizsmalcināto darbu ir diezgan grūts uzdevums.
Principiāli svarīgs ir brīdis, kad zālē iededz gaismu un Stokmaņa atveidotājs Juliušs Hržastovskis tieši uzrunā publiku. Viņa runa ir emocionāla, juceklīga, un acīmredzami aktierim ir dotas tikai aptuvenas vadlīnijas, teksts mainās atkarībā no situācijas. Aktieris norāda uz publikai acīmredzamo – ka izrāde nav par ekoloģiju, bet politiku, paziņo, ka viņa "pilsētā", ar to nepārprotami domājot Poliju kopumā, valda nacionālisms, kas patiesībā ir fašisms, un ķeras pie konkrētās situācijas Sanktpēterburgā un jautā: vai zālē sēž Milo Raus? Un Kirils Serebreņņikovs? Protams, viņu tur nav.
Iestudējums ir ārkārtīgi pretrunīgs, un gribētos redzēt vēl kaut ko no Jana Kļatas, kurš apgalvoja, ka ikkatrā darbā izmanto atšķirīgus paņēmienus un cenšas sevi nekad neatkārtot. Krakovā viņa režijā rāda, piemēram, Staņislava Vispjaņska Kāzas un Šekspīra Karali Līru.
Skarbi poētiskie krievi
Festivāla izrāžu programmā bija pārstāvēti trīs Sanktpēterburgas režisori – bez apbalvotā Valērija Fokina arī iepriekšējo gadu laureāti Ļevs Dodins un Andrejs Mogučijs. Dodina Hamleta vietā izvēlējos skatīties Andreja Mogučija izrādi Alise ar krievu teātra un kino leģendu Alisi Freindlihu titullomā, tajā vakarā izrādi rādīja simto reizi. Iestudējums ir neparasts vairākos aspektos. Tajā miksēti Lūisa Kerola pasakas motīvi ar reālistiskiem atmiņu stāstiem par kādas Alises dzīvi. Pieejamā informācija liecina, ka izrāde tapusi kolektīvā darbā, taču Alise Freindliha uzsvērusi, ka tā noteikti nav viņas autobiogrāfija.
Stāsts par mazliet iereibušu sievieti, kura iesprūst liftā un nonāk zemapziņas radītu tēlu pasaulē, īstenots ekstravagantā formā un notiek Tovstonogova Lielā drāmas teātra otrajā skatuvē, labu gabalu ārpus centra, kur no tuvākās metro stacijas skatītājus līdz teātrim ved ar bezmaksas mikroautobusiem. Pirmajā cēlienā skatītāji vārda tiešā nozīmē caur bufeti tiek aizvesti uz skatuvi, kur atrodas sēdvietas, savukārt spēles laukums – zāle ar balkoniem – ievīstīts balta auduma gabalos. Otrajā cēlienā skatītāji tiek izvietoti zālē starp dekorācijām, kur tepat ar roku aizsniedzami ir aktieri. Šajā izrādes daļā saruna par dzīvi notiek ne vairs sirreālās, bet samērā reālistiskās koordinātās. Alise Freindliha spēcīgā ansamblī mirdz nevis kā skatuves zvaigzne, bet pirmām kārtām kā jūtīga cilvēciska būtne.
Otra Mogučija izrāde, kuru noskatījos, ir Gubernators, tā veidota pēc Leonīda Andrejeva stāsta, kas savulaik rakstīts, balstoties reālā notikumā XX gadsimta sākumā – kāds eseris nogalinājis Maskavas gubernatoru. Pelēki grimēti aktieri piedalās stāstā par gubernatoru, kurš pavēlējis šaut uz streikojošajiem strādniekiem, un no tā brīža visa pilsēta un viņš pats zina, ka viņu nogalinās – tas ir tikai laika jautājums. Mogučijs kopā ar mākslinieku Aleksandru Šiškinu mērķtiecīgi un talantīgi organizē telpu un no nelielā stāsta izveido ietilpīgu vēstījumu par vainu un atmaksu. Tas nav viegli skatāms darbs un prasa no skatītāja nopietnu līdzdomāšanu.
Gluži tāpat ir ar šī gada galvenā laureāta Valērija Fokina izrādi Šveiks. Atgriešanās Sanktpēterburgas Aleksandras teātrī. Tatjanas Rahmanovas lugā no Jaroslava Hašeka romāna palikušas vien dažas līnijas, toties ienācis skarbs antimilitārs patoss un rūgta groteska par patiesības nomaiņu ar propagandu. Šveika tēls te visu laiku neatrodas centrā, kaut aktieris Stepans Balakšins ir lomai ļoti atbilstošs. Stāsts ir par karavīriem vispār, par bezjēdzīgā cīņā ierautiem cilvēkiem, no kuriem tiek prasīti upuri. Režisors provocē skatītāju, ieviešot Mātes granātas tēlu. Tā patiešām ir sieviete granātas kostīmā, kura nokāpj pirmās skatītāju rindas priekšā un, acīs skatīdamās, pārmet publikai, ka tā, grezni tērpusies, sanākusi skatīties izrādi, kamēr «mūsu dēli iet bojā frontē». Izrādes skaļais sākums liekas pārspīlēti robusts, taču beigās, kad Šveiks saviem karabiedriem pareģo nākotni, izrādes intonācijā jaušamas cilvēciskas skumjas un līdzcietība. Šveiku nošauj piedzēries virsnieks, un nav nekādu cerību tikties "Pie kausa", kad karš būs beidzies. Eņģeli, kurš karavīrus pieņem paradīzē, un ārstu, kurš visus ar varu grūž karā, spēlē viens un tas pats aktieris. Skarbi.
Apbalvošanas vakarā rādītā Valērija Fokina izrāde Maskarāde. Nākotnes atmiņas ir mēģinājums apvienot vairākus poētiskos slāņus, daļēji restaurējot Vsevoloda Meierholda 1917. gada iestudējuma estētiku, piemēram, kostīmos un aktieru dziedoši stieptajā runas veidā. Tomēr teikt, ka tas ir dzīvs un aizraujošs iestudējums, man ir pagrūti. Otrā cēliena sākumā Arbeņina lomas atveidotājs Pjotrs Semaks monotonā balsī runā trula slepkavas monologu par mūsdienās notikušu noziegumu. Taču pagātnes sasaiste ar mūsdienām tik un tā ir mehāniska.
Sanktpēterburgas blīvie iespaidi rada vēlēšanos tur atgriezties un mazliet mierīgākā režīmā iepazīt teātru repertuāru, īpaši jau tāpēc, ka kopš daudzu šajā reizē rādīto izrāžu tapšanas ir pagājuši vairāki gadi un pa to laiku tapuši jauni iestudējumi. Katrā ziņā Pēterburgas teātri prasa no skatītāja aktīvu domāšanu un izvirza sev ambiciozus mērķus.