Ja mēģinām vilkt paralēles ar Latviju, tad redzam, ka Igaunijas Centra partija saglabā otrās populārākās partijas līmeni - par spīti skandāliem ap tās vadību.
Tātad, ja opozīcijas partija spēj uzrādīt kaut kādus savas darbības rezultātus lielā pašvaldībā (Tallina vai Rīga) un nemīkstina savu ideoloģiju (uz to Centra partijas gadījumā norāda laikraksts Postimees), tad tēze par to, ka atrašanās ārpus valdības šai partijai nozīmē veģetēšanu ierakumos, izrādās pavirša. Saskaņas centrs droši var iztikt bez tiešas piekļuves varas resursam, ja vien Rīgā notiekošais nenokaitinās paša SC lojālos vēlētājus.
Līdzīgi kā Latvijā, arī kaimiņos partijas labprāt izmanto atpazīstamus cilvēkus, pat ja viņu politiskā pieredze ir minimāla: par parlamenta jaunā sasaukuma deputātiem kļuvuši gan Igaunijas teikvando kluba prezidents un bijušais olimpiskais čempions airēšanā, gan krievu naftas miljonāra atvase (sociāldemokrātu biedrs - sic!) un eirokomisāra meita. Naudas summas priekšvēlēšanu cīņām arī tērētas lielas.
No šī viedokļa Latvijai un Igaunijai joprojām gana daudz kopīga.
Tas, kas Igauniju nedaudz atšķir, ir lielāka vēlētāju simpātiju koncentrēšanās. Parlamentā iekļuvušas četras partijas, slieksni nav pārvarējušas divas, kas bija pārstāvētas iepriekšējā sasaukumā.
Vai šāda virzība uz partiju sagrupēšanos faktiski divās lielās nometnēs vērtējama kā mūsdienu Rietumiem pierastās divpartiju sistēmas veidošanās vai kā pazīme gruzdošai sabiedrības sašķeltībai (laikraksts Ohtulet), grūti spriest. Lai kā arī būtu, Latvijā politisko spēku koncentrēšanās nosacīti labējā un kreisā partijā pārskatāmā nākotnē nav sagaidāma.