Lai kā arī būtu, mazliet mulsina, kādas pagātnes epizodes tiek uzskatītas par kompromitējošām vai vismaz neglītām. Kaut kā nav nācies pieredzēt, ka publika būtu piekasīgi vērtējusi, cik daudzi no Latvijas politiskās, biznesa un kultūras elites ir bijuši aktīvi komunistiskās partijas vai komjaunatnes biedri. Var jau teikt: tolaik tā darīja daudzi, un kā tad ar šo rindu autoru piesaukto iecietību pret jaunības kļūdām?
Pirmkārt, par laimi mums bija tādi cilvēki kā Knuts Skujenieks, Lidija Doroņina-Lasmane u. c., kuru piemērs rāda, ka varēja arī dzīvot okupācijas apstākļos citādi. Otrkārt, ir milzīga atšķirība, vai jauns cilvēks dzer kaut kādu suslu vai ir jau šajā vecumā tāds karjerists, ka gatavs iestāties organizācijā, kas iznīcina viņa tautu. Neesmu arī dzirdējis, ka jaunības arguments vai tēze «ne jau es vienīgais...» būtu bijis alibi nacistu dzīvei pēc Otrā pasaules kara.
Mēs neesam pietiekami izpratuši, cik lielā mērā XXI gadsimta Latvijas nelaimes sakņojas faktā, ka pie varas ir bijušie komunisti. Tā nav aizvērta pagātnes lappuse: kas bijis - bijis. Par ko tad mēs šausmināmies? Ka runā vienu, domā citu? Kā jau latvju komunistiem piederas (jo stingri pārliecināto boļševiku bija salīdzinoši maz). Ka sāk ar vienu cūcību, līdz «izaug» līdz miljonu nozagšanai? Tās pašas saknes: sāka ar viena kursa biedra «nostučīšanu» (jo tā ļaus pakāpties karjerā un pēc tam gan strādāt cilvēku labā) un beidza ar sasniegtā statusa izmantošanu, lai juku laikos izlaupītu valsti.
Atšķaidīta spirta dzeršanu var tiešām atmest. Komunista izpuvušo domāšanas veidu nevar, turklāt tas kā vīrusa mutācijas inficē arī jaunākās paaudzes.