Eiropa piedzīvo lielāko cilvēku migrācijas vilni kopš otrā pasaules kara.
Kas tam ir pamatā? Karš, vardarbība? Izrādās tie ir tikai otršķirīgi iemesli (skat. Dr. P.Guļāna rakstu). Galvenais iemesls, ir vēlme aizbēgt no nabadzības. Ne velti trešdaļa no patvēruma pieprasītājiem ES šogad bijuši tādu valstu pilsoņi kā Kosova, Albānija un Serbija. Vācijā tie sastāda aptuveni pusi no visiem patvērumu pieprasījušajiem pēdējā gada laikā.
Raugoties uz sirdi plosošajiem skatiem Budapeštas stacijā, ne viens vien, tostarp New York Times korespondents uzdod jautājumu, bet kādēļ gan bēgļi negrib palikt Ungārijā, kura taču ir ES un kurā nav kara; uz ko bēgļi viņam atbild, ka Ungārija tomēr ir “salīdzinoši nabadzīga” un ka “viņi vēlas dzīvot patiesi attīstītā valstī, kas nodrošina iespējas”.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka uz Eiropu migrējošajiem ļaudīm ir skaidrs mērķis – Vācija, Lielbritānija, Beneluksa un Skandināvijas valstis. Viņi nemaksā lielu naudu kontrabandistiem un neriskē ar dzīvību, lai beigās nonāktu “salīdzinoši nabadzīgajā” Ungārijā. Acīmredzot arī ne Latvijā, kas ir vēl nabadzīgāka par Ungāriju.
Tādēļ Vācijas rosinātā migrantu piespiedu izvietošana pa ES valstīm, ir lemta neveiksmei. Jo uz nabadzīgākajiem ES reģioniem aizvestie bēgļi pie pirmās iespējas vienalga brauks atpakaļ uz Rietumeiropu. Iespējams stāvoklis mainīsies, kad Rietumeiropa jau būs pārsātināta ar migrantiem. Tad arī mūsu valsts liksies gana pievilcīga pagaidām vēl visai izvēlīgajiem ekonomiskajiem bēgļiem.
Kādai jābūt Latvijas pozīcijai ES migrantu krīzes risināšanā
1.
Pirmkārt, Latvijai ir jāpievienojas Višegradas grupas valstīm (Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija) un skaidri jāpauž: EK kvotu risinājums nav nekāds risinājums! Tas nerisinās problēmu pēc būtības un nesamazinās nekontrolēto migrācijas vilni. Tieši otrādi, tas to stimulēs. Ir naivi iedomāties, ka ES nonākušie Sīrijas bēgļi, gluži kā Baltijas bēgļi pēc Otrā pasaules kara, tikai gaida kara beigas, lai pēc tam dotos atpakaļ uz dzimteni. Tiem, kuriem patiešām ir šāda doma, tie uzturas Sīrijas kaimiņvalstīs, galvenokārt Turcijā (> 2 miljoni). Savukārt tie, kas mērķtiecīgi migrē cauri pus Eiropai uz konkrētām Rietumeiropas valstīm, nemaz neslēpj, ka dara to ar skaidru mērķi – apmesties tur uz dzīvi un palikt.
2.
Ir jādod skaidrs signāls Vācijai u.c. Rietumeiropas valstīm, ka tām ir jāpārskata sava līdzšinējā imigrācijas politika un dāsno pabalstu sistēma, kas tagad draud noslīcināt visu Eiropu Āfrikas un Āzijas bēgļu jūrā. Pretējā gadījumā migrantu straume nekad nebeigsies neatkarīgi no tā, vai citas ES valstis pie sevis izvietos 160 000, vai 960 tūkstošus bēgļu. Ja Vācija nepārskata savu politiku, tai nav arī morālu tiesību uzspiest citiem migrantu kvotas.
Esošajā situācijā nevienai ES valstij arī nav skaidrs ar ko rēķināties un ko plānot. Pirms mēneša mums teica, ka 250 bēgļi Latvijai esot vienreizējs pasākums divu gadu laikā. Uz šo skaitļu pamata valstī jau strādā vairākas darba grupas, kas rēķina un plāno kā integrēsim tos 250. Tagad no Briseles dzirdam par 2000 bēgļiem, kurus Latvijai prasīšot uzņemt. Mogerīnī kundze iet vēl tālāk un daudznozīmīgi paziņo, ka dalībvalstīm vajadzēšot piemēroties... Kam? Ka migranti plūdīs nepārtraukti?
3.
Ir jāprasa Rietumeiropas valstīm beidzot sākt ievērot pašu pieņemtās vienošanās un sargāt ES ārējo robežu! Latvija stājās tādā Eiropas Savienībā, kurā tiek sargāta ārējā robeža, nevis laisti iekšā visi, kas brauc, pēc tam vēl sadalot tos pa valstīm piespiedu kārtā. Tas, kas tagad notiek Eiropas dienvidos, ir klajš Lisabonas līguma pārkāpums (62. pants: “Savienība veido politiku, lai veiktu personu kontroli un ārējo robežu šķērsošanas efektīvu uzraudzību”). Ir amorāli un negodīgi atsevišķu Rietumeiropas politiķu pārmetumi Ungārijai, ka tā ceļ žogu un nostiprina ES ārējo robežu. Ungārija dara tikai to, kas tai jādara kā ES dalībvalstij. To pašu vajadzētu darīt arī citiem, tostarp Latvijai.
4.
Piespiedu vai brīvprātīgo bēgļu kvotu vietā Latvijai jāatbalsta risinājumi, kas paredz cilvēka cienīgu dzīves apstākļu nodrošināšanu kara bēgļiem, kas atrodas ārpus ES, uzturas Turcijā un citur. Šim mērķim atvēlot gan ES naudu, gan stimulējot publisko-privāto partnerību. Ir, protams, labi pasniegt pārtikas paciņu Sīrijas studentam, kas pēc paša teiktā uz Vāciju devies, samaksājot kontrabandistiem 4000 eiro, ar mērķi pabeigt tiesību zinātnes studijas universitātē. Tomēr varbūt lielāka jēga būtu atdot šo pārtikas paciņu kādam, kuram nav 4000 eiro, kurš uzturas Sīrijas pierobežā un lolo cerību atgriezties dzimtenē, kad tur beigsies karš.
5.
Latvijai vienreiz par visām reizēm ir jākliedē Rietumeiropas partneru ilūzijas, ka mūsu valsts varēs risināt ES bēgļu krīzi, izvietojot Latvijā daļu uz [Rietum]Eiropu migrējošos ļaudis. Teorētiski, protams, solīt var jebko. Piemēram, ka Latvija uzņems 10 miljonus cilvēku. Iedzīvotāju blīvums to pilnībā atļauj (Vācijā ļaudis dzīvo pat vēl ciešāk). Taču viens ir tukši solījumi, bet otrs - realitāte.
Latvija jau tagad nespēj pildīt savas saistības, kuras tā uzņēmās, parakstot Konvenciju par Bēgļu statusu. Šajā dokumentā ir teikts: "Dalībvalstis pēc iespējas veicina bēgļu asimilēšanu". Cik bēgļu Latvija ir asimilējusi? Ko tā vispār var asimilēt, ja migrācijas rezultātā pamatnācija pati ir tikai 62% valstī! Latvijā jau esošie bēgļu bērni, izrādās, tiek apmācīti krieviski nevis valsts valodā. Kā mēs varam solīt to, ko labi zinām, nevarēsim izpildīt?
Jā, Latvijai migrācijas jomā ir īpašs stāvoklis ES. Tā ir realitāte. To vajag nevis kautrīgi noklusēt it kā tas būtu kāds kauns vai mūsu vaina, bet skaļi uzsvērt. Sevišķi, ja ES darba kārtībā parādās neprātīgie (citādi grūti nosaukt) migrantu kvotu priekšlikumi.
Latvija saskaņā ar ANO bēgļu aģentūras (UNHCR) datiem atrodas pirmajā vietā ES un sestejā vietā pasaulē pēc bēgļu īpatsvara valstī. Kāds, protams, var smīkņāt par UNHCR metodoloģiju, pielīdzinot nepilsoņus bēgļiem, taču es to nedarītu. Masu migrācijas atstātās sekas Latvijā vēl ar vien tālu pārsniedz tās grūtības, ar kurām saskaras šodien Eiropa. Romā un Berlīnē pagaidām vēl migranti neveido vairākumu. Tur kinoteātros multfilmas bērniem vēl nerāda pēc principa: vienu dienu valsts valodā, otru dienu – arābiski. Latvijā turpretī šāda migrācijas radīta divvalodība ir realitāte. Tā ir visur – darba tirgū, izglītības sistēmā, uz ielas. Tāpēc būdama Eiropas līdere migrantu īpatsvara ziņā Latvija varētu ieteikt Vācijai u.c. Rietumeiropas valstīm divreiz padomāt pirms atvērt nekontrolētās migrācijas Pandoras lādi. Bet ja to dara, tad pašiem arī uzņemties pilnu atbildību par šīs neprātīgās politikas sekām, neuzveļot to citiem.