Solvita sevi dēvē par zinātnes komercializētāju, norādot, ka grib būt un ir tas cilvēks, kas ierauga zinātnes potenciālu un konkrētu zinātnieku ideju vai produktu spēj pēc iespējas ātrāk aizvirzīt uz reālo vidi tirgū. Viņas pienākumos ietilpst viss – darbs ar zinātniekiem, idejas formulēšana, tās potenciāla meklēšana, biznesa modeļa izveide, tirgus izpēte, sadarbības partneru meklēšana, finansējuma piesaiste un citas lietas. Viņa atceras, ka zinātnes komercializācijā iemīlējās jau 11. klasē, kad Vācijā pārstāvēja Latviju pasaules jauno zinātnieku konkursā. Toreiz viesojusies vairākos komercializācijas centros, kur ieraudzījusi, kā zinātnieka trako ideju var aizvirzīt līdz pat tirgum.
Latvijā šīs prasmes būtībā apgūtas pašmācības ceļā, meklējot cilvēkus un vidi, kur jau to dara un var atbildēt uz neskaidrajiem jautājumiem. To ieraudzījusi Zaļo tehnoloģiju inkubatorā, kur gan atbildes neviens nepasniedza uz paplātes, tās meklētas kopā, un izmantots piedāvātais atbalsts. Tur arī satikti biznesa partneri Dāvids Štēbelis un Ģirts Ozols, kuri ir pieredzējuši profesionāļi produktu attīstībā un ražošanas industrijā. Rezultātā visam procesam paši izgājuši cauri, to sistematizējot, un tagad savu atbalstu piedāvājot arī citiem, kas ir līdzīgā situācijā. Kopumā izaicinājums bijis un joprojām ir ļoti liels, bet ātri nonākts pie secinājuma – materiālu pēc iespējas ātrāk jāsāk pārbaudīt reālajā vidē – laboratorijā viss var būt nevainojami, bet praksē ideja var salūzt.
Zinātnieka trakā ideja, kam arī Solvita redzēja potenciālu, saistīta ar izaicinājumu. 2012. gadā Eiropas Savienības (ES) līmenī sākās diskusijas par nepieciešamību radīt dabai draudzīgākas alternatīvas toksiskos biocīdus un smagos metālus saturošajiem materiālu virsmu pārklājumiem, kas mums ir visapkārt. Solvita stāsta, ka pēdējos 50 gados ir radīts ļoti daudz toksisku vielu un materiālu, kurus lieto, piemēram, būvniecībā. Tikai krāsās, kuras izmanto gan fasādēm, gan iekštelpām, lai tās aizsargātu no degradācijas, tās nelobītos, nezaudētu savu izskatu, ilgāk stāvētu bundžās, ik gadu pasaulē tiek akumulēts 57 000 tonnu toksisko ķimikāliju. Taču ar šo vielu intoksikāciju tiek saistīta astma, alerģijas, reproduktīvās problēmas un citas patoloģijas. Toksiskās vielas nepaliek krāsā uz sienas, bet pamazām iztvaiko vidē, kurā dzīvojam. Attiecīgi šīs ķīmiskās vielas elpojam, ēdam piesārņotu pārtiku, mums dzimst alerģiski bērni, skaidro Solvita. Problēma ir zināma vairākus gadus, tāpēc ES ir gatava rīkoties, lai ierobežotu toksisko vielu lietojumu, to aizstājot ar citām alternatīvām. No nākamā gada sāksies pārejas posms, lai kompānijas mainītu savas krāsu receptes, padarot tās mazāk toksiskas vai pilnībā atteiktos no šīm ķimikālijām. To nedarot, uz krāsu bundžas būs jānorāda, ka tā var kaitēt veselībai. Te arī Solvita redz potenciālu savam produktam. ES iniciatīva bija mudinājums viņas tēvam Jurim Kostjukovam atgriezties zinātnē. Tobrīd viņš strādāja ar minerālmateriāliem un, zinot to īpašības un tehnoloģijas, ko jau bija attīstījis, nonāca pie jauna koncepta. Produkta, ko nosauca par Alina, pamatā ir māls, kas ir visiem zināma viela. Apstrādājot to ar organiskiem reaģentiem, iegūst organomālu, ko var izmantot kā antibakteriālas un antifungālas piedevas būvniecības materiālos. Solvita atzīmē, ka burvība ir tehnoloģijā, kas ir spējīga šīs vielas savienot kopā, un tajā, ka galaproduktu izmanto būvniecības industrijā. Šo piedevu var pievienot krāsai. Redzot potenciālu, paši nolēmuši arī saviem spēkiem izgudrojumu komercializēt, kļūstot par vieniem no pirmajiem, kas kaut ko tādu piedāvā tirgū. Šobrīd gūts apstiprinājums, ka gan produkts, gan tā izmantojums ir unikāls, gatavs ieiešanai tirgū un sertificēts atbilstoši visām Eiropas Savienības prasībām.
Visu rakstu lasiet pirmdienas, 30.oktobra laikrakstā Diena!