Ceļā uz viduslaikiem

Acīs patrāpās turku avīzē Hürryiet publicēta fotogrāfija ar divām sievietēm, kas stāv blakus līdz jostasvietai ūdenī. Viena – musulmaņu peldkostīmā, kas aizsedz faktiski visu, izņemot acis, otra – bez krūštura. "Tā arī ir Turcija," – redakcijas komentārs, ko palūdzu iztulkot viesnīcas portjē, ir īss un skaidrs…Tā nu tas sanāk, ka viena no manis apmeklētajām ārkārtīgi atšķirīgajām Turcijām, tēlaini izsakoties, ir tā, kas musulmaņu peldkostīmā un nu nekādā gadījumā ne topless, – mans ceļš no Stambulas ar tās bordeļiem, iedzertuvēm un pat transvestītu ielu ved aizvien tālāk un tālāk pa labi, austrumu virzienā. Mainot sabiedriskos transportlīdzekļus, sajūta tiešām ir tāda, ka ar katriem pārdesmit kilometriem es aizvien vairāk un vairāk tuvojos viduslaikiem. Vai kaut kam līdzīgam – rietumnieciskās civilizācijas čaula nolūp un izgaist, un man visapkārt cilvēki kļūst aizvien tiešāki, sirsnīgāki un arī nedaudz biedējošāki.Kārtējais autobuss izrādās pirmais, kurā ir atļauts smēķēt arī salonā, blakus sēdošais pēc kūts, ķiplokiem un aizpagājušā gada sviedriem dvakojošais (vai smaržojošais – ej nu tu te saproti) pusmūža turks man sirsnīgi pašsaprotami pasniedz vienu no savām sviestmaizēm, un nu vairs nav nekādu šaubu – es esmu īstajā Anatolijā.Šī ir tā Turcijas daļa, kurā vēl nesen viena no retajām izklaidēm lauku ciematos bija ēnu teātris, ieeļļotu vīru cīniņi un arī kamieļu cīkstēšanās – tiesa, vismaz tajā formā, ko esmu redzējis es, tur nekā asiņaina un brutāla nav – kamieļi ir pārāk dārgi, tāpēc tos cīniņa laikā stingri valda ar virvēm. Tāpat Anatolija ir tā Turcijas daļa, kurā, nonākot ķezā, varat klauvēt pie jebkurām durvīm un jums, visticamāk, tiks atvērts un palīdzēts, bet kurā labāk neuzsmaidīt sievietei, labāk uz viņu īpaši neskatīties, labāk viņu neuzrunāt – ej nu zini, ar ko tas viņai beigsies. Sievu te vēl joprojām apzīmē ar vārdu "helalin" – tas, uz kuru tev ir tiesības. Darba īsti nav, naudas nav, nekādas lāga nākotnes arī nav – skaidrs, ka tad vienīgais pārpalikušais un vērtīgais vīrietim te ir gods. Un vīrieša gods te ir viņa sieva (un arī māsa) un viņas uzvedība.Vīrs nogalina sievu, paziņo, ka precību brīdī viņa nav bijusi jaunava, un sievas ģimene lielā vienprātībā atzīst, ka viņš rīkojies pilnīgi pareizi. Brālis nogalina māsu, kura draudzējusies ar kādu jaunieti un tādējādi aptraipījusi brāļa godu, tāpēc viņai bijis jāmirst. Ģimene "apkaunotai" meitenei, par kuru ciematā sākts baumot, jo viņai ir draugs, kas viņu vedis ar mašīnu, paziņo – vai nu tu izdarīsi pašnāvību, vai arī mirsi mokās. Šādu stāstiņu iz dzīves te joprojām ir desmitiem un simtiem.Šīs tā sauktās goda slepkavības te tiek rūpīgi apspriestas, ciemata vecajie pieņem lēmumu, nosaka izpildītāju – bieži vien vīru vai tēvu, nemaz neinteresējoties, ko par to saka viņi paši. Reizēm vīrs tiek nogalināts kopā ar sievu – ja nav vēlējies sadarboties. Jā, un vēl šī ir valsts, kurā divsimt tūkstoši mazgadīgu meiteņu pret savu gribu ir izdotas pie vīra, gandrīz trešā daļa laulību tiek reģistrētas ar meitenēm, kurām vēl nav astoņpadsmit.Ceļā uz Turcijas austrumiem man gadās iegriezties pārsvarā kurdu apdzīvotajā Jalimas ciematā, kurā 2003. gadā akurāt atbilstoši skarbākajiem islāma likumiem ar akmeņiem tika nomētāta (tas nozīmē – cilvēkam ar akmeņiem met tikmēr, kamēr viņš/viņa ir pagalam) "apkaunota" sieviete un viņas "apkaunotājs". Skandāls – vai kā nu to saukt – sanāca briesmīgs, pa visu valsti. Arī dažus gadus vēlāk, vienkārši caurbraucot, man reti kad ir nācies ne tikai ar pakausi vien uztvert neskaitāmus nepatikas pilnus skatienus – ko tad šis te ir atvilcies, gan jau atkal tās pašas senās lietas dēļ...Visu Lato Lapsas rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17.-30.jūnija numurā!