Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 29. novembris
Ignats, Virgīnija

Jarinovska: Kas jāpērk skolai?

Vērojot kā vecāki ar sarakstu rokās pērk lietas, kuras paši saskaņā ar Satversmi jau reiz ir apmaksājuši nodokļu veidā, par mācību līdzekļu jautājumu sev solījos neizteikties. Tomēr Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta piepešā publiskā atklāsme, ka likumi nav jāpilda, liek vēlreiz atgriezties pie izskaidrojuma – kas ir jāpērk skolai.

Kopš 1998. gada Satversme paredz, ka vecākiem nav jāpērk mācību līdzekļi – vidējā izglītība ir bezmaksas. Pamatizglītība juridiski ir bezmaksas kopš 1990. gada 4. maija, tā ir starptautisko tiesību norma , neatkarīgi no esošās valdīšanas gribas. Jāpateicas tiesībsargam un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, ka šogad aktualizēja ilgstošo pamatlikuma ignorēšanu.

Izglītības likuma 1. panta 124. punkts paredz, ka mācību līdzekļi ir ne tikai mācību literatūra, bet arī metodiskie līdzekļi, papildu literatūra, uzskates līdzekļi, digitālie mācību līdzekļi un resursi, tehniskie līdzekļi un mācību materiāli jeb vielas, izejvielas un priekšmeti, ko izmanto izglītības satura apguvei, veicot praktiskus uzdevumus. Piemēram, praktisks uzdevums ir zīmēšana. Mācību līdzekļos, kurus saskaņā ar Satversmi jāapmaksā no nodokļu naudas, ietilpst ne vien grāmatas un darba burtnīcas, bet, piemēram, plastilīns, guašas, krītiņi, akvareļu papīrs, zīmēšanas bloki, aplikāciju materiāls, zāģīši, naglas, līmes, kokmateriāli, zīmulīši, šķēres un tamlīdzīgi. Arī praktiski nav jēgas, ka privātpersonas ik gadus iegādātos, teiksim, gleznošanas pasteļus, kurus bērns izmēģina reizi divpadsmit gados, kamēr to iegāde iestādē ir ekonomiski pamatotāka. Tautsaimniecisks absurds ir ik augustu kampaņā atbalstīt Ķīnas labklājību, vecākiem pērkot lētas mantas par dārgu maksu, ja apjomīgos iepirkumos varētu par labāku cenu iegādāties kvalitatīvus piederumus, turklāt zaudējot iespēju nodrošināt bērniem vienlīdzīgas iespējas.

Savukārt ģimenes pienākums ir sagādāt priekšmetus, bez kuriem teorētiski ir iespējama izglītības satura apguve, taču kuri ir nepieciešami cilvēciskai dzīvei, neatkarīgi no izglītības procesa,– apģērbs, apavi, soma, penālis.
Izglītības likuma 17. panta trešās daļas 23. punkts nosaka, ka pašvaldība finansē no sava budžeta mācību līdzekļu iegādi tās izglītības iestādēm. Tas nozīmē, ka mācību līdzekļu iegāde ir pašvaldības autonoma funkcija, un loģiski, ka likums uzliek pašvaldībai pienākumu budžeta veidošanas procesā vispirms apmaksāt savu izglītības iestāžu uzturēšanu, tikai pēc tam tiesiski ir iespējams budžetā iekļaut izdevumu posteņus, kas nav obligāti, piemēram, dažādu svētku un salūtu rīkošana, pieminekļu iekārtošana, strūklaku, izpriecu tiltu celtniecība, starptautiskās atpazīstamības veidošana, pieredzes apmaiņas komandējumi, kā arī virkne visdažādāko veicināšanu un sekmēšanu.
Ja visi pašvaldības ienākumi ir nepietiekami, lai finansētu skolu, tad ir jālūdz pašvaldības finanšu stabilizācija, kā arī politiski jācīnās par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda kritēriju maiņu, kā arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes paaugstināšanu.

Ja savukārt pašvaldības budžetā nauda ir, bet tā līdzekļus novirza citur, nepietiekami finansējot skolas, tad valstij ir jāsoda vainīgais. Atbildīgais par budžeta līdzekļu pietiekamību mācību līdzekļu iegādei šajā gadījumā ir pašvaldība, tās vadītājs kā dibinātāja pārstāvis, nevis skolas direktors. Lai arī dažādu priekšmetu pirkšanas pieprasīšanu var interpretēt kā Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.49 pantā paredzēto prettiesisko maksas pieprasīšanu izglītības iestādē, šis pants kā kvalificējošu pazīmi paredz izglītības iestādes vadītāja amatu, tādēļ nepieciešams pilnveidot kodeksu, paredzot Izglītības kvalitātes valsts dienestam konstatēt pašvaldības vadītāja un pašvaldības amatpersonu administratīvo atbildību par likumam atbilstoša finansējuma nenodrošināšanu vispārējās vai profesionālās izglītības iestādei.

Rīgas birokrāta Gunta Helmaņa š.g. 26. augusta paziņojumi , kas neatbilstu pat ķeizara Aleksandra II 1875. gada tautskolu reglamentam, ir kaunpilna Satversmes un starptautisko cilvēktiesību vērtību piesmiešana. Tā vietā, lai pieņemtu, ka mācību līdzeklis ir viss, kas nepieciešams mācību satura apgūšanai un mācību mērķu sasniegšanai, un attiecīgi jārēķinās ar tā izmaksām budžeta plānošanā, arvien meklē kādu juridisku spraugu, kā nastu novelt citam. Amatpersona mudinās direktorus uz „radošu” tiesību normu interpretāciju, pārliks varas bezatbildību uz to pleciem un sēs nesaticību tur, kur jābūt harmonijai? Šādu pieļāvumu apstiprina veikalu plaukti, kur, starp citu, arvien gozējas arī darba burtnīcas. Ja jau nebūtu pircēju, vai būtu piedāvājums? Acīmredzot tirgotāji labāk par centrālo valdību prognozē pašvaldību rīcību.

Ja Rīga ar pusmiljardu budžetā ziņo, ka nespēj iegādāties burtnīcas un zīmuļus, tad vispiedienīgāk to dēvēt par drosmīgu ņirgāšanos par visu Latvijas sabiedrību. Kaut mazliet apcērpot prāvos būvdarbus, galvaspilsēta varētu nopirkt burtnīcas arī visai Latvijai un piedevām Igaunijai. Pirmajā klasē gaitas metropolē uzsāks nepilni septiņi tūkstoši bērnu. Neredzu iemeslu, kura dēļ domnieki jau 2014. gadā nevarētu nopirkt pirmklasniekiem daudz aprunātos planšetdatorus, kas neprasītu pat miljonu. Protams, ne visas pašvaldības ir gana turīgas tik straujai modernizācijai, taču, pirmkārt, ienākumu nevienlīdzība nav izglītības politikas lieta, otrkārt, tieši mazās, trūcīgākās pašvaldības valdībai arī jābalsta, nevis jāpiemet artava treknām dzīrēm tur, kur ciniski ir izplānots, ka municipālie bosi griezīs lentītes, bet vecāki sametīs grīdas krāsai, aizkariem un papīram.

Valdībai ir jārūpējas par pašvaldību rīcības kontroli, ja nepieciešams izmantojot visus iespējamos līdzekļus līdz pat pašvaldības atlaišanai Saeimā, nevis atstājot vecākus un direktorus par ķīlniekiem. Beidzot jānodod arī profesionālā izglītība pašvaldību ziņā, kas novērstu nejēdzības skolu tīklā. Savukārt vecākiem jārūpējas par to, lai atvases pilnvērtīgi izmanto dotās iespējas, tērējot naudu bērna individuālās apdāvinātības, veselības un izcilības veicināšanai, nevis triviālu skolas lietu apmaksai, kuru dēļ pirms divsimt gadiem izveidoja tādus pagastus un kuru dēļ Kurzemes bruņniecības landtāgs 1817. gada likumā ierakstīja pantu, ka pagastiem ir pienākums uzturēt skolas.


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Jaunumi

Vairāk Jaunumi