Eiropā kartupeļi tika ievesti XVI gadsimta beigās, sākumā nabadzīgo pārtikšanai, kopš tā laika tie no bada glābuši vairākas eiropiešu tautas – gan prūšus, gan īrus. Kad XIX gadsimta 40. gados Eiropā kartupeļiem uzmetās miltrasa un raža aizgāja bojā, laikposmā no 1845. līdz 1849. gadam kartupeļu trūkums bada nāvē iedzina ap miljonu īru. Tajos gados Īrija zaudēja ap 25 procentus savu iedzīvotāju, jo otrs miljons emigrēja no valsts. Ja to zina, tad daudzie joki par īru apsēstību ar kartupeļiem nemaz vairs nešķiet smieklīgi.
Ja mājās ir kartupeļi, paēdis būsi vienmēr. Gan uz ātro uzcepot šo izcilo (vai necilo – kā nu kurš uz to skatās) dārzeni vienkārši pannā ar taukvielām, gan pagatavojot smalku sacepumu, ko franču vārdā sauc par gratin dauphinois – tie ir plānās šķēlēs sagriezti kartupeli, kas aizdarīti ar saldo krējumu, timiānu, ķiplokiem un cepti veidnē cepeškrāsnī.
Mūsdienās, piemēram, Beļģijā, Francijā, Nīderlandē fritētus kartupeļus pasniedz pat smalkos krogos. Pie labākā Amsterdamas fritu kioska var satikt gan futbola, gan teātra zvaigznes.
Gardēži iesaka kartupeļus cept sviesta un eļļas maisījumā (aptuveni puse uz pusi). Jo bez sviesta nav iespējams dabūt to īpašo garšu un zeltaino kraukšķīgumu. Vispirms šajā maisījumā viegli apcep sīpolus, pēc tam pievieno plānās šķēlēs sagrieztus kartupeļus, sakapātu ķiploku un šķipsnu svaiga timiāna. Pannai uzliek vāku un sākumā cep zem vāka. Kad kartupeļi gandrīz mīksti, vāku noņem un cep gatavus.
Tikpat garšīgi ir cepeškrāsnī cepti kartupeļi. Daži šefpavāri iesaka tos pirms likšanas krāsnī nedaudz apvārīt sālsūdenī. Taču nedrīkst pārvārīt, tad nesanāks kraukšķīgi.
Mūsu mājās visbiežāk kartupeļi vienkārši tiek novārīti, jo tā tie ir mazāk trekni nekā taukvielās ceptie. Taču vārot tiem vienmēr pievienoju nelielu sīpola galviņu. Sīpols dod labu garšu kartupeļiem. Pēc ūdens nokāšanas pārkaisu sāli, nekavējoties uzlieku vāku un katlu sakratu. Tā kartupeļi kļūst miltaini. Tad vāku uzreiz noņemu, lai izdalās tvaiks un kartupeļi nav slapji.