Ziemeļrietumu vējš dzenā pelēkus mākoņus un liek pamatīgi viļņoties Baltijas jūras ūdeņiem brīdī, kad Stokholmas Frīhamnenas ostā ieplūst nupat kā piestājušā prāmja pasažieru straume, kas, dzīvespriecīgām balsīm skanot, vienā mirklī piepilda autotransporta stāvlaukumu, visus pieejamos transportlīdzekļus un vietējā pilsētas autobusa pieturu. Nošķirties no košā, līksmā pūļa ir tikpat demonstratīvs individuālisms kā turēt rokās cietos vākos iesietu grāmatu kompānijā, kurā pārējie lūkojas planšetdatoros, bet man ir nopietns motīvs – atrast, kurā ostas ēkā ieslēpies laikmetīgās mākslas muzejs Magasin III.
Atrast to nav grūti – izrādās, ka tas ir tieši blakus namam, cauri kuram pretī Stokholmas piedzīvojumiem dodas prāmja pasažieri, turklāt pie ēkas ieraugāms labi pamanāms uzraksts ar muzeja nosaukumu. Sarežģītāk ir ar iekļūšanu pašā muzejā.
Durvis mēdz būt mānīgas
Neizteiksmīgās durvis, aiz kurām slēpjas kaut kas līdzīgs veclaicīgam preču liftam, izrādās pareizais ceļš, pa kuru tuvoties mūsdienu mākslai, un ir arī visai tiešs atgādinājums par ēkas industriālo pagātni. Var jau būt, ka tā tam jābūt, jo kādreizējā ostas noliktavā iekārtotais muzejs savu vārdu aizguvis no pragmatiskā izmantojuma laikiem. Lai kā man gribētos domāt, ka muzeja nosaukums Magasin tulkojams kā "žurnāls", patiesībā īstais tulkojuma variants esot "noliktava" jeb "preču glabātava".
Lifts grabēdams ved augšup, un, tā durvīm atveroties, atklājas gluži cita, no pārējā Frīhamnenas rajona atšķirīga pasaule. Te nemana ne jautru, izklaidēties alkstošu ceļotāju pūļus, ne arī ostas infrastruktūras klātbūtni, muzejā valda miers un māksla. Biļešu pārdevēja steidzas sasveicināties Ziemeļvalstīm raksturīgajā neuzbāzīgajā laipnībā, tā radot viesmīlīgu atmosfēru.
Privātajā iniciatīvā balstītais projekts Magasin III aizsākās 1987. gadā. Tā mērķis ir popularizēt aktuālo mākslu plašai sabiedrībai. Projekta mārketings ir izsmalcināts, pēc mūsdienās ierastajām agresīvās pašslavināšanās mērauklām – pat pieticīgs. Muzeja reklāmas lapiņas uz prāmjiem, ostā un uz ielu stūriem neviens rokās negrūž, iespējams, tāpēc pat liela daļa to Stokholmas viesu, kurus prāmji pieved šim muzejam gandrīz pie durvīm, vārda tiešā nozīmē tam paskrien garām. Tomēr tas velti, jo muzejā iespējams gūt interesantus iespaidus, kurus pavada filozofisks mudinājums domāt par XXI gadsimta cilvēkiem aktuālajiem izaicinājumiem.
Gan šūpoles, gan Goija
Gluži kā lūgšana – tā var latviskot muzejā aplūkojamās izstādes nosaukumu. Tajā skatāmi dažādu valstu un paaudžu mākslinieku darbi. To vienojošais motīvs ir ekspozīcijas pamattēma, proti, meklēt atbildi uz jautājumu, kur rast līdzsvara un miera avotu tādā ikdienā, kuras neizbēgama daļa ir intensīva negatīvās informācijas plūsma, jo interneta mediji un sociālie tīkli, nodrošinot plašu jaunumu klāstu, cilvēkus apber arī ar svešu nelaimju, ciešanu un pārdzīvojumu stāstiem. Mākslinieku piedāvātie atbilžu varianti ir ārkārtīgi atšķirīgi, pat kontrastējoši. Te ir gan iespaidīgas sēnes, kas simbolizē dabas rāmumu, gan no koka gatavoti astoņi totēmi, kas aicina uz senatnīgiem, garīgiem meklējumiem, gan graciozas vāzes, kas uzsver skaistuma nozīmi, gan par dzīves daudzveidīgumu atgādinoši stikla mākslas darbi, kuros var saskatīt gan Ziemassvētku eglītes rotājumus, gan militārās akcijās izmantojamas granātas. Šeit ir arī šūpoles – simbols prasmei saglabāt līdzsvaru nemierīgajā pasaulē.
Kad izstāde ir aplūkota, muzejs vēl nelaiž prom, jo tajā ieraugāmi XVII–XVIII gadsimta spāņu gleznotāja un grafiķa Fransisko Goijas, kā arī XX gadsimta 60. gados dzimušo angļu mākslinieku brāļu Čepmenu un pie šīs pašas paaudzes piederošās zviedru mākslinieces Kristīnas Ēdlundas darbi.
Tuvāk pilsētas centram
Lai no Magasin III nokļūtu Stokholmas centrā, jādodas uz šīs pilsētas viesu vidū labi pazīstamā 76. autobusa pieturu. Autobusi Zviedrijas galvaspilsētā ir ceļotājiem nedraudzīgi tādā ziņā, ka to šoferi netirgo braukšanas biļetes, un, ja kāds ceļotājs, to nezinot, skriešus ieskrien autobusā un sniedz vadītājam zviedru kronas biļetei, tad tikpat ātri, kā iekāpis, spiests atkal autobusu atstāt, un brauciens beidzas pat nesācies. Par laimi, par autobusu satiksmi atbildīgās amatpersonas tagad parūpējušās, ka biļešu iegādes automāts atrodas tieši pieturā. Draudzīgi Zviedrijas galvaspilsētas autobusi viesiem ir tādā aspektā, ka uz informatīvajiem ekrāniem tiek rādītas ne tikai pieturas, bet arī vēstīts, kādi apskates objekti ir pieturas tuvumā un uz kādiem citiem maršrutiem šajā pieturā jāpārkāpj. To no Stokholmas varētu pamācīties Rīgas sabiedriskā transporta aprūpētāji un vienveidīgās hiperslavinošās pašreklāmas nomainīt ar šādu pilsētas viesiem praktiski noderīgu informāciju.
76. autobuss kļuvis slavens ne velti – pa ceļam no Frīhamnenas ostas līdz pilsētas centram tas ved garām tādām ievērojamām vietām kā Nobela parks, Jūrgordenas parks un Jūrgordenas muzeju kvartāls, ļaujot ieraudzīt gan Ziemeļu muzeja torni, gan arī slavenajam kuģim Vāsa veltītā muzeja veidolu. Pēc tam autobuss ieripo gluži citādā Stokholmā, kurā jau ieraugāms šai pilsētai raksturīgais kolorīts, – vienā ielas pusē dažāda lieluma, krāsu un stilu kuģi un kuģīši, kas, ūdenī bezrūpīgi šūpodamies, gaida pasažierus, otrā pusē – elegantas ēkas, kas atgādina par Zviedrijas galvaspilsētas gadsimtu gaitā aizvien augošo ambiciozitāti un nostiprināto labklājību.
Sala bez uzbāzīgiem suvenīriem
No autobusa pieturas pie Karaļa dārziem nav tālu līdz kultūras pieminekļu sarakstā iekļautajam tiltiņam, kas rotāts ar Zviedrijas simbolu – zelta krāsas kroni uz margām abās tilta pusēs. Pārejot pāri tiltam, jūs nonākat Šepsholmenā – aptuveni 20 hektāru lielā salā, kurā mājvietu raduši vairāki muzeji, to vidū arī plašais Modernās mākslas muzejs. Salīdzinot ar Frīhamnenas rajona industriālo vidi, Šepsholmena ir gluži cita pasaule – poētiska un gleznaina.
Man šajā salā mītošā Modernās mākslas muzeja apmeklēšana ir sens sapnis. Pašu Šepsholmenu es atklāju pirms vairākiem gadiem vasaras rītā, kad starpvalstu transporta grafika samezglojumu dēļ sanāca ierasties Stokholmā visai agri, bet līdz brauciena mērķim – semināram – bija vēl vairākas stundas laika. Stokholma vēl snauda rīta miegā, Šepsholmenas ielas bija tukšas, un sala spēja iepriecināt ar vizuāliem kontrastiem, ko veido gan XIX gadsimtā būvētā, par koncertzāli pārveidotā baznīca un XX gadsimta otrajā pusē tapušais Modernās mākslas muzejs, gan respektablā Admiralitātes ēka un košās, rotaļīgās iespaidīga lieluma skulptūras.
Modernās mākslas muzejs – tāpat kā tā kaimiņš Arhitektūras muzejs un salā iekārtotais Austrumāzijas mākslas muzejs – agrajā stundā vēl bija ciet, un tieši ainaviskie kontrasti kļuva par spilgtāko tā rīta iespaidu. Atmiņā palikusi arī salā jūtamā saldā liepziedu smarža. Toreiz nolēmu, ka šajā Stokholmas daļā vērts atgriezties un paraudzīties uz mākslu, kas mīt tik gleznainā vietā.
Šoreiz liepziedi vēl nesmaržo, savukārt Modernās mākslas muzejs ir atvērts. Pat nezinot ceļu uz šo muzeju, to atrast būtu viegli, jo muzeja virzienā ņipri soļo krietni daudz cilvēku. Šķiet, visus apmeklētājus apvieno tas, ka šajā muzejā vārda tiešā nozīmē pazūd laiks, kas muzejam, protams, ir kompliments.
Vēsturiski Šepsholmena bijusi mājvieta nevis mākslas cienītājiem, bet kuģiniekiem – XVII gadsimtā politiski un militāri spēcīgā Zviedrija te iekārtoja flotes bāzi. XX gadsimta 60. gadu beigās flotes laiki salā beidzās, mantojumā tika atstātas kādreizējo kazarmu un noliktavu ēkas. Ar nepilnu pusgadsimtu pieticis, lai kuģinieku atmosfēra no Šepsholmenas pagaistu un sala iegūtu tagadējo māksliniecisko, radošo gaisotni. Viens uzskatāms atgādinājums par kuģiniekiem gan palicis – XIX gadsimta burinieks Af Chapman, kas tagad dzīvo savu otro mūžu kā vienkāršs un stilīgs hostelis.
Pārsteidzoši, ka Šepsholmenai arī XXI gadsimtā izdevies izvairīties no komercializācijas, un te nemana suvenīru tirgotavas, kuru preces – krūzītes, T kreklus, šķīvjus, cepures, paplātes un citas – apvieno sauklis I Love Stockholm jeb "Es mīlu Stokholmu". Varbūt salai šādas kičīgas mīlestības izpausmes nav vajadzīgas, jo skaidrs, ka cilvēki, kuri mērojuši ceļu uz Šepsholmenu, gluži vienaldzīgi pret Zviedrijas metropoli nav un, raugoties pa Modernās mākslas muzeja logiem uz pilsētas ainavām, izjūt patieso Stokholmas valdzinājumu, ko uz krūzītes vai cita suvenīra vis nevar attēlot.
Juhans
Skaisle