Ļaudīm, kas ir aizrāvušies ar Poliju, t. i., man, Bībeles vietā varētu būt Maikla Morana grāmatiņa A Country in the Moon par pagājušā gadsimta 90. gadiem. Tajā autors apgalvo, ka Varšava nav tāda skaistulīte, ko mīlēt, taču tā noteikti ir vieta, kas iedveš cieņu vēsturisku iemeslu dēļ. Pieņemsim, ka tolaik tā arī bija. Iespējams, ka arī tagad Polijas galvaspilsēta nav nekāda skaistule, bet to cilvēki ar atpalikušu vizuālo uztveri, t. i., es, vērtēt nedrīkst. Pēc nedēļas nogales Varšavā es paņēmu grāmatu un izsvītroju teikumu par to, ka kaut ko tādu, redz, nevarot mīlēt. Var, ļoti var.
Pārliecinošais šļāciens
"Tur visa kaut kā ir daudz," sacīja kāds man pietuvināts pilsētvides pētnieks (cilvēks, kurš ceļo un skatās apkārt) pēc īsa Varšavas apmeklējuma. Tas mani neizbrīnīja, jo brīnīties es beidzu pirms pieciem gadiem, kad atklāju, ka tā nav nekāda nošņurkusi un pelēka lielpilsēta, no kuras vēlams iespēju robežās izvairīties, bet gan dzīvīga metropole, kurā ir viss – gan metro, gan daudz labu koncertu. Toreiz jutos kā Kolumbs, kurš atklājis Ameriku. Tagad gan, piemēram, fakts, ka Varšava ir vienīgā pilsēta, kurā pans Siksto Rodrigess koncertējis trīs reizes, mani vispār neizbrīna.
Pilsētā sāk krāšņi attīstīties rajoni, kuri pirms tam lielākoties izraisīja aizdomas, un kultūras pasākumu daudzveidība pietuvojas bioloģiskajai daudzveidībai parku zālienos (Varšavā ir mana mīļākā parku zāle, jo sastāv vairāk nekā no vienas augu sugas). Tur lietas ir pārliecinošas un vienkāršas. Piemēram, karstās vasaras dienās uz ielām tiek izmestas caurules, kas bez jebkādiem izskaistinājumiem gaisā šļāc ūdeni. Tas ir vienkārši un lēti, tāpēc Varšava to var atļauties daudzās vietās vienlaikus visas dienas garumā.
Es jau kopš akmens laikmeta esmu novērtējusi to, ka poļi ir ļoti praktiski cilvēki un daudz neiespringst par kaut kādiem kultūras un dizaina kanoniem. Ir kāda māja, kur agrāk dzīvojušas kazas, tagad tur notiek simfoniskā orķestra mēģinājumi. Nu un ka tur agrāk ēda un dzēra lopi? Galvenais, ka laba māja.
Kādā reiz nošņurkušā pilsētas rajonā tagad mutuļo dzīvība, un tas esot sācies līdz ar universitātes bibliotēkas atvēršanu. Pēcāk tur uzcelts arī zinātnes centrs un planetārijs, kas ne tikai vairāk atdzīvinājis rajonu, bet radījis negaidītas pārmaiņas sabiedrībā: noteiktās nedēļas dienās liela daļa muzeju Varšavā ir par brīvu, un to ir sākuši izmantot mikrorajonu zēni treniņbiksēs – viņi savas meitenes randiņā ved nevis uz kino, bet gan uz muzeju, jo tā ir lētāk, turklāt vēl var atstāt inteliģenta kunga iespaidu. Manuprāt, tas ir panākums. Nopietni! Ceru, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklāšana radīs līdzīgu efektu un Pļavnieku stadiona rezidentus satikšu, piemēram, Saules muzejā.
Neredzēju, taču priecājos
Nav obligāti jāapmeklē kaut kādas vietas, lai par tām varētu runāt. Piemēram, ir visādas pārgudras grāmatas par okeāna dziļvagām, bet vai tad tur tie autori ir bijuši? Mana svarīgākā un sāpīgākā dziļvaga Varšavā bija Kopernika centrs. Tā ir liela māja, kurā interesanti un saprotami parādīti visādi zinātnes brīnumi un likumsakarības. Rīga ir lieliska pilsēta, un ir tikai kādas četras lietas, kuru man tur pietrūkst. Šāds zinātnes centrs ir viena no tām.
Mārtiņš Rītiņš domā, ka nav nekā sliktāka par pārceptu zivi, es tomēr vēlos apgalvot, ka sliktākas par pārceptām zivīm ir lielas un dārgas jaunas būves, kuras apmeklē četri cilvēki dienā. Kopernika centrs nav tas gadījums. Apmeklētāju netrūkst, un tas arī bija iemesls, kāpēc sestdienā tā arī netiku iekšā – tas bija pārbāzts, un tāpēc biļešu tirdzniecība tika apstādināta. Kaut arī Kopernika kungs bija galvenais iemesls, kāpēc vispār braucu uz Polijas galvaspilsētu, aizslēgto durvju dēļ nenobirdināju ne asariņas. Drīzāk otrādi – mani iepriecina fakts, ka poļi gāž to māju otrādi un ir ieinteresēti uzzināt kaut ko par pasauli. Turklāt ārā palikušie var meklēt mierinājumu turpat skaņu parkā, kur ar āmurīti var padauzīt akmens arfu.
Vēl sirdssāpes un zināšanas slāpes var remdēt planetārijā aiz stūra, kur noskatījos divas multenes par kosmosu. Vakaros tur mēdz rādīt filmas, kas paredzētas pieaugušiem cilvēkiem. Tā jau nekā īpaša, vienīgi, tā kā filmiņas tiek rādītas uz griestiem, beidzot blenšana griestos var tikt uzskatīta par piepildītu un, iespējams, izglītojošu laika pavadīšanas veidu.
Sarakstā "Neredzēju, taču priecājos par šo lietu eksistenci" jāiekļauj šādi tādi kultūras pasākumi. Neaizgāju uz brīvdabas operas uzvedumu pils pagalmā. Katru nedēļu parciņā kvalitatīvi pianisti spēlē Šopēna mūziku. Citā parkā zem klajas debess rāda Džeimsu Bondu. Tā kā man bija tikai triju dienu termiņuzturēšanās atļauja Varšavā, neko no tā neredzēju, taču tas viss ir pieminēšanas vērts, jo tā ir tikai sīka nanodaļa no tā, ko pilsēta var piedāvāt kultūras gardēžiem par nelielu vai pat neeksistējošu samaksu. Neko no tā neredzēju, taču pietiek ar to, ka es zinu, ka tas tur ir. Tāpat kā ar Marianas dziļvagu – tas, ka neesmu tur bijusi, baigi netraucē zināt, kas tā tāda ir.
Uguns un nakts
Pēdējos gados par vienu no slavenākajiem apskates, nīšanas un slavināšanas objektiem kļuvusi (manuprāt, ne pārāk izskatīga) kreppapīra varavīksne, ap kuru pulcējas cilvēki, kas ir atvērti dažādām kultūrām un mīlestības izpausmēm. Laiku pa laikam varavīksne iedvesmo atšķirīgu uzskatu ļaudis izkauties kādā šķērsieliņā. Varavīksne ir arī dedzināta, tādējādi beidzot piešķirot jēgu Kings of Leon dziesmai Sex on Fire. Tomēr šis laukums nav Varšavas gangsteru un noziedzības centrs – šī ir vieta, kur satiekas visi tie ļaudis, kas grib būt pamanīti.
Polijas lielajās pilsētās ir bāri ar nosaukumu Pijalnia Wódki i Piwa (tiešs tulkojums – šņabja un alus dzertuve). Kā vēsta nosaukums, tur cilvēki piedzeras. Varavīksnes kvartālā tāda bāra nav. Varavīksnes krodziņus sauc par vīna klubiem, un tur ļaudis nevis pļēguro, bet gan eleganti malko vīnu. Tiesa, tas neizslēdz iespēju, ka gan vīna klubu, gan alus un šņabja dzertuvju klienti vakara beigās varētu būt apmēram vienādā stāvoklī.
Pie nopietnākajiem uzdzīves centriem galvaspilsētā jāpieskaita arī Vislas krasts. Atminos, pirms dažiem gadiem nopriecājos, ka upes malā uz plostiem sacelti barčiki, kuros notiek koncerti un socializācija. Tad plostot sāka nākt arī zēni treniņtērpos, kuros ir ērti kauties, cēla traci, un jaunais naktsdzīves centrs aizgāja bojā mazliet vardarbīgā, taču dabiskā nāvē. Tagad visa uzdzīve ir pārcēlusies uz otru upes krastu. Tur ir vienīgā vieta, kur oficiāli drīkst patērēt paša sarūpēto alkoholu, ir pikniki, un siltās vasaras naktīs tur viss ir pilns. Tā tam ir jābūt (vispār iesaku Satversmes preambulā pievienot teikumu, ka pie ūdeņiem ir jādzīvo). Pagaidām regulāras, bet neuzbāzīgas policistu pastaigas nodrošina, ka cilvēki dzer, dzied, dejo, atzīstas mīlestībā un raud, bet tomēr nekaujas.
Iepriecina arī tas, ka – ja negribas pērties ārā no sava rajona uz diviem pieminētajiem izklaides dzīves centriem, – arī mikrorajonos sāk parādīties vietas, kas ir uzticamākas par diskobāru Enigma, bet tajā pašā laikā nav kā tādas augstprātīgas dāmītes, kas atsaka, ja mugurā nav stilīgas žaketes.
Arhitektūras mantojums
Vecpilsētas jebkur nav diži smukākas par Vecrīgu, un dzīve Lodzā – pilsētā bez vēsturiskā centra – man ir iemācījusi, ka vecpilsēta nav tas, kas vietu padara īpašu un atšķirīgu no jebkā cita šajā pasaulē. Tas ir labs attaisnojums līdz Vecvaršavai pat netikt. Toties esmu ieguvusi ko citu. Varšavā ir divas celtnes, kuras es paturēšu sirsniņā pat tad, ja nekad tur vairs neatgriezīšos (šāds scenārijs ir savienojams tikai ar drīzu nāvi): lielākais spainis Eiropā un Tunelis. Jāatzīst, ka mans prieks par šīm arhitektūras pērlēm ir mazliet pretrunā ar manu cieņu pret poļu praktiskumu.
2012. gadā Polija kopā ar Ukrainu rīkoja Eiropas čempionātu futbolā, un tāpēc bija jāuzceļ kāds jauns stadions. Vislas krastā tika uzbūvēts milzīgs stadions, kurš, kā runā, esot izmaksājis trīsreiz vairāk nekā parastie stadioni. Prieku gan aptumšo fakts, ka brašie būvnieki bija aizmirsuši par ūdens novadīšanas sistēmu. Tāpēc tad, kad uzlīst lietus, stadions pārvēršas par Eiropas lielāko spaini. Kādas vispār varētu būt milzīga spaiņa funkcijas? Nezinu, taču ierosinu, ka tur Mičs Bukanons varētu apmācīt jaunos slīcējglābējus.
Otra Varšavas arhitektūras pērle, kas man palikusi sirsniņā, ir Tunelis. Tunelis ir jāraksta ar lielo burtu īpašā novietojuma dēļ. Tas atrodas blakus Vislas upei. Paralēli, nevis perpendikulāri. Virs Tuneļa valda leiputrija – cilvēki pastaigājas, aug zāle. Tiesa, tā ir arī citās vietās upes krastā, kur no tuneļiem nav ne smakas. Varbūt man kādreiz tiks sniegta pieeja Polijas valsts noslēpumam un es uzzināšu, kā vīri nonāca līdz lēmumam kaut ko tādu vispār uzbūvēt un kurā brīdī tika secināts, ka kaut kas ir sajaukts. Varētu uzskatīt, ka virs tuneļa atrodas Varšavas dārgākā pastaigu vieta. Iespējams, tas pat ir piemineklis naudai.
Jebkurā Polijas vietā man rodas sajūta, ka tieši te kādu laiku varētu padzīvot. Tā kā tāda sajūta man rodas pat upēs, protams, arī nodomāju, ka Varšava varētu būt mana laika vērta. Katrs galvaspilsētas apmeklējums atstāj neaizmirstamus iespaidus: pirms pieciem gadiem Varšavas Zooloģiskajā dārzā redzēju, kā pārojas ziloņi, šoreiz pirmoreiz mūžā ieraudzīju dubulto varavīksni. Uz turieni ir jābrauc. Noteikti.