Dodoties mežā, sūnām bieži vien lielu vērību nepievēršam, taču tie ir neparasti augi. Sūnām nav kārtīgas sakņu sistēmas, taču tām piemīt apskaužama izturība. Kad rudenī lielākā daļa augu dodas miera periodā, sūnas zaļo vienmēr. Arī ziemā. Šogad Gada sūnas titulu Latvijas Botāniķu biedrība piešķīrusi zilganajai baltsamtītei, kas ir viena no dabisku mežu indikatorsugām.
Viegli pamanāma
"Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa jau trešo reizi balsoja par gada sūnu. Šim gadam par prioritāru noteikta suga, kas būtu viegli atpazīstama un viegli pamanāma dabā jebkuram interesentam, kā arī noderīga biotopu kartēšanā kā indikators. Kolēģiem patika arī tās krāsa un forma, tāpēc izvēlējāmies zilgano baltsamtīti," saka Ligita Liepiņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētniece.
Pasaulē ir 122 baltsamtīšu ģints sugas, kas izplatītas visos kontinentos, bet Latvijā sastopamas divas sugas – zilganā un kadiķu baltsamtīte.
Kā liecina novērojumi, sugas galvenokārt sastopamas Latvijas rietumu pusē, tādēļ atradumi Austrumlatvijā no zinātniskā viedokļa ir vērtīgāki. Baltsamtītes atrodamas biotopos ar atšķirīgu mitrumu – gan sausās vietās kā Pierīgas kāpu mežos, gan slapjos dumbrājos, piemēram, Ķemeru nacionālajā parkā. Baltsamtītes ļoti reti veido sporu vācelītes. Tās vairojas ar viegli lūstošām lapām.
Zilgani pelēcīga krāsa
"Zilganā baltsamtīte sastopama uz augsnes un koku pakājēs, kā arī uz ļoti satrunējušiem celmiem. Tā aug ļoti blīvos, bieži vien puslodes veida, apmēram 10 cm lielos spilventiņos. Labvēlīgos apstākļos tie var sasniegt pat 50 cm diametru. Anglijas dienvidos fazāni šīs sūnas nereti izkasa, un tās sāk augt brīvi, nepiestiprinājušās substrātam. Vietējie iedzīvotāji šo parādību iesaukuši par bulciņām," skaidro Ligita Liepiņa.
Sūnai ir stingrs līdz 10 cm garš stumbrs, kas zarojas dakšveidā. No citām sūnām atšķiras ar gaiši zilgani pelēcīgo krāsu. Lapas sastāv no vairāku šūnu kārtām, kur ap hlorofilu saturošām šūnām atrodas bezkrāsainas hialīnšūnas, kas tad arī rada auga zilgano nokrāsu. Savukārt kadiķu baltsamtīte parasti sastopama sausākās vietās, ir zaļāka, nav zilganās nokrāsas un lapas ir šaurākas, līdz 6 mm garas. Lapu gali lancetveidā pagarināti. Tā sastopama uz akmeņiem, trupošas koksnes un augsnes.
Īpaši aizsargājama suga
Pasaulē baltsamtītes pielieto kā spilvenu un matraču pildījumu, tomēr biežāk sūnu izmanto dekorēšanā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ baltsamtīte ir apdraudēta un iekļauta Eiropas Savienības biotopu direktīvas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tās apdraud arī mežu izciršana.
Kuras sūnas tomēr ieteiktu izmantot floristikā, dažādu dekoru veidošanai? "Nevienas sūnas neieteiktu nest mājās, jo sūnās dzīvo meijofauna – mazi dzīvnieciņi: sūnu lācīši, nematodes un virpotāji, un viņu ir ļoti daudz. Ja tomēr vēlaties izmantot sūnas dekoru veidošanā, vienmēr parūpējieties, lai netiktu iznīcināta visa sugas atradne," brīdina Ligita Liepiņa.
Ar sūnām mūrēt krāsni
Sūnas ir ļoti senas. Tās uz pasaules jau "dzīvojušas" pirms 400 miljoniem gadu. Tās pratušas pārdzīvot gan visas globālās kataklizmas, dinozauru izmiršanu, gan dažus ledus laikmetus. Lai arī ķīmiskais sastāvs katrai sugai ir atšķirīgs, vielu daudzums ir niecīgs. Galvenās vielas, kas neļauj sūnas noēst visiem, kuri grib ēst, ir to šūnās esošie terpēni. Dažas sugas tāpēc īpaši asi smaržo pēc terpentīna vai arī burkāniem.
Sūnas tika izmantotas jau senatnē. Piemēram, sfagnus pielietoja māju būvēšanā kā mitruma izolatoru starp baļķiem, avotsūnas izmantotas krāšņu mūrēšanai, bet parastā griezene bija kā barometrs. Kara laikā sūnas lietotas pakešu vietā uz brūcēm, mazuļiem kā pamperi, bet sievietēm tās aizstāja higiēniskās paketes. Savukārt dzegužlinus lietoja, veidojot mazas slotiņas un pildot matračus. Tās sauca arī par atspersūnām. Nevar nepieminēt arī kūdru, kas ir galvenais produkts, ko izmanto no sūnām. Zemo purvu sūnu briketes lieto viskija destilēšanas procesā, kas palīdz piedot viskijam dūmakaino garšu.
Pētījumi par Latvijas sūnām atrodami jau kopš XVIII gs., tomēr pilnīga pārskata par pie mums sastopamajām sūnām, tajā skaitā retajām, joprojām nav.
Pirmie nopietnākie pētījumi par ekoloģiskajām grupām bijuši XIX gs. sākumā. Šobrīd no Eiropā reģistrētajām 1753 sūnu sugām Latvijā zināmas 565 sugas, bet nākotnē atrodamās sūnas varētu būt vēl par 200 sugām vairāk. Sūnas iedala trīs klasēs: anthocerotopyta – ragvācelītes (divas sugas Latvijā), marchantiophyta – aknu sūnas (130 sugas Latvijā) un bryopsida – lapu sūnas (433 sugas Latvijā). Apmēram 20 sugu ir no jauna atklātas pēdējos gados, līdz ar to tām ir dažas atradnes, tomēr ir arī tādas sugas, kuras pēdējo 100 gadu laikā nav atkārtoti konstatētas.
"Lai gan lielākā daļa sūnu ir daudzgadīgas un mūžzaļas, sūnu izpēti traucē to mazie izmēri, līdzība citai ar citu un atpazīstamība. Bieži vien sūnas ir cieši saaugušas kopā. Daļa sūnu sugu ir viegli sajaucamas. Citas bez mikroskopēšanas noteikt nevar. Starp retajām sugām pieskaitītas mikroskopiskas, kuras nav redzamas bez īpaša palielinājuma, līdz ar to dabā tās atrodamas nejauši," teic Ligita Liepiņa.
Sūnu augšana un sastopamība galvenokārt ir atkarīga no mitruma, apgaismojuma un substrāta pH. Svarīgākais no faktoriem ir mitrums. Sūnu klātbūtni ietekmē reljefs, biotopa struktūra, mikroklimats, biotopā sastopamās koku sugas, kritalas un meža apsaimniekošanas vēsture. Dažas sūnu sugas aug uz liela izmēra stipri sadalītām kritalām. Pastāv pieņēmums, ka lielas kritalas noārda specifiskas sēņu sugas, kas sastopamas dabiskos biotopos, bet nav atrodamas apsaimniekotos mežos. Liels daudzums kritalu vienuviet neietekmē sūnu sugu skaitu. Sūnu sugām bagātāki ir biotopi ar atšķirīgiem substrātiem.
Vairāk vai mazāk retas sūnas sastopamas visos ES aizsargājamajos biotopos Latvijā. Sūnas dominē purvu un vairākos mežu biotopos. Tām ir noteikta loma iežu atsegumu piejūras un iekšzemes kāpu un saldūdeņu biotopos. Sūnas ir nekļūdīgi indikatori, kas liecina par meža dabiskumu un bioloģisko vērtību. Aizsargājamās sūnas sastopamas galvenokārt neskartos, liela vecuma lapu koku mežos ar dažāda vecuma augošiem un nokaltušiem kokiem, liela izmēra kritalām un īpašu mitruma režīmu.