Kāpēc tā? Laikam cēlonis meklējams informācijas, kas mums pieejama, pārbagātībā. Nespējot visu uztvert un savā smadzeņu "datorā" pārstrādāt, daudzi ļaujas vieglākajam, tādam kā pusfabrikātu piedāvājumam – vai nu kādu pāris interneta portālu ziņu virsrakstu caurlūkošanai, vai tam, kas bijis sociālo tīklu lietotāju uzmanības vērts, vai televīzijas vakara ziņu visai ierobežotajam piedāvājumam. Protams, tas pamatā ir vai nu latviešu, vai krievu valodā. Ar šādas informācijas virspusējas uztveres sekām nākas visai bieži saskarties, tās parasti ir situācijas, kad kāds rosina, piemēram, palielināt sodu par kādu pārkāpumu, būtiski mainīt kādu nodokļa likmi vai tml., un, lai gan diskusija ne valdībā, ne parlamentā par to nav bijusi, nemaz nerunājot par lēmumiem, daļa cilvēku, kas ziņas tālāk par virsrakstu nelasa, šo vēstījumu uztver ar pārliecību, ka "tā būs", attiecīgi par to priecājoties vai paužot sašutumu.
Un vēl kā blakus faktors nostrādā arī tas, ka uztveram, ieinteresējamies tikai par tām ziņām, kas tajā brīdī pašiem aktuālas, savukārt ignorējam to, kas tajā brīdī neinteresē, pie kam šajā gadījumā izšķiroši ir tieši tie divi vārdiņi "tajā brīdī", jo situācijas mainās, un bieži vien redzam, ka pat par šķietami vispārzināmām, daudzkārt atkārtotām tēmām kāds pēkšņi izbrīnā saka: "Es to nezināju! Man to neviens neteica!".
Protams, neretas ir situācijas, kad cilvēki gan par kaut ko padziļināti interesējas, taču vienlaikus apzināti arī atlasa sev tīkamos, pieņemamos informācijas avotus, attiecīgi ignorējot tos, kas kādu iemeslu dēļ šķiet netīkami. Bet tas faktiski ir veids, kā sevi iedzīt informatīvajā "burbulī", sev liedzot uzzināt, ka un kāpēc pastāv arī citi skatījumi par vienām un tām pašām tēmām.
Kādi secinājumi? Katrs, protams, dara, kā tīk, taču, ja kāds grib saprast norises, tās tomēr der aplūkot no visām pusēm.
Smējējs
Pareizaisvirsraksts
Nacionaļnijs