Migrantu tēma atgriežas

Jāatceras, ka tolaik daudzi mūsu valsts iedzīvotāji savu viedokli par bēgļiem pauda iecienītajā veidā –   virtuālajās kaujās sociālo tīklu vidē. Taču kamēr galēji radikālie bēgļu uzņemšanas aizstāvji verbāli karoja ar galēji radikālajiem ksenofobiem, tikmēr centriski noskaņotā sabiedrības daļa centās norādīt, ka Latvija – viena no trūcīgākajām ES dalībvalstīm – nudien nav nekāda sapņu zeme, ja salīdzina ar turīgajām Eiropas valstīm. "Liela daļa no bēgļiem, kuri Latvijā ieradīsies, ilgi te neuzturēsies, bet izmantos Latviju kā platformu, lai dotos, piemēram, uz Ziemeļvalstīm, kur ir daudz labāks sociālais nodrošinājums un augstāka dzīves kvalitāte nekā mūsu valstī," pirms sešiem gadiem – 2015. gada augustā – intervijā Dienai teica toreizējā ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola.  Galu galā centriski noskaņotajiem izrādījās taisnība, un ap 2018.–2019. gadu mūsu valstī dienaskārtībā vairs nebija bēgļi, bet žēlošanās par darbinieku trūkumu daudzās nozarēs un aicinājums darba tirgu plašāk atvērt viesstrādniekiem.

Šīs vasaras situācijas ironija slēpjas tajā, ka pretēji ES politikas skarbo kritizētāju apgalvojumam –   Brisele uzspiedīs Latvijai bēgļus – izaicinājums ir pielavījies gluži no citas puses – nevis no rietumiem, bet no austrumiem. Tomēr svarīgākā ir tā pati aktualitāte, ar ko jau XXI gadsimta pirmajā divdesmitgadē sastapās Dienvideiropa, respektīvi, nepieciešamība izvērtēt, kādi ir nodomi ārzemniekiem, kuri cenšas iekļūt ES teritorijā. Daļai Latvijas sabiedrības raksturīgā, ārkārtīgi piesardzīgā attieksme pret cilvēkiem ar atšķirīgu mentalitāti ir medaļas viena puse, otra – institūciju atbildība par to, lai valstī nenonāktu potenciālie likumpārkāpēji.

Pragmatiski domājošiem cilvēkiem nav iebildumu pret ieceļotājiem, kuri var sniegt ieguldījumu mītnes zemes ekonomikā, taču neviens nevēlas piedzīvot ar ieceļotājiem saistītu miera traucēšanu vai pat teroraktus.