Vai vēl atceraties laiku, kad Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju kļuva par pasaules centru un šurp brauca ne tikai prezidenti, bet arī pāvests un karaļi, varētu pat teikt – visi pasaules varenie, atskaitot varbūt tikai Vācijas kanclerus? Šis laiks sākās pirms 25 gadiem, un viena no pirmajām Latviju pagodināja Dānijas karaliene Margarēte II 1992. gada vasaras vidū.
Vai esat dzīvojuši laikos, kad vēl nebija tādas iespējas kā anonīma vai neanonīma komentēšana internetā? Avīzēs, ieskaitot 90. gadu sākuma Dienu, kurai datori tad jau bija, bet interneta, protams, vēl ne, lasītāji savu sāpi un priekšlikumus izteica pa pastu sūtītās vēstulēs, un to lasīšanai avīzē bija īpašs cilvēks vai pat vesela daļa. Šodien šādas vēstules Dienu pagodina gandrīz tikpat reti kā retroauto Rīgas ielas, bet, piemēram, 1992. gada 22. jūlija Dienā gandrīz visu otro lapu aizņem lasītāju vēstuļu publikācija ar kopēju virsrakstu Vai neviens to nesaprot?. Kas tad Dienas lasītājus visvairāk satrauca pirms 25 gadiem?
2000. gada 4. maijā Dienas speciālpielikumā Neatkarības Diena laikraksts atskatījās uz atjaunotās valsts desmitgadi un 4. maija Deklarācijas vēsturiskajai nozīmei veltītajā Egila Levita rakstā secināja: "Deklarācijas vēsturiskā nozīme ir tā, ka tā konstitucionāli tiesiski ievadīja procesu, kura rezultātā šodien, desmit gadus vēlāk, mēs varam teikt, ka Latvija tiešām atbilst savai definīcijai Satversmes 1. pantā – tā kļuvusi par "neatkarīgu un demokrātisku republiku"."
Dienu pirms 1. aprīļa 1992. gadā (tātad pirms ceturtdaļgadsimta) Diena ielūkojās prokuratūrā. Ieraudzītā aina smieklu vai vismaz līksmības dienas noskaņojumam atbilda tikai pirmajās Līgas Krapānes raksta Arī izmeklēšanā strādā cilvēki jeb Ne tikai LR ģenerālprokurors domā par aiziešanu rindkopās: "Pirms pusotra gada Latvijas Republika izveidoja savu prokuratūru, uz kuru toreiz tika liktas vislielākās cerības par likumības sargāšanu neatkarīgā valstī. Prokuratūrai nebija savu telpu un materiālo līdzekļu, bet bija lielākās tautas daļas uzticība un Latvijas valdības atbalsts. Nu ir gan plašas telpas, gan materiālais nodrošinājums, un šķiet, ka darbs varētu ritēt bez problēmām, taču šāds manis izsacīts apgalvojums būtu pilnīgi maldīgs."
Bija pagājuši tikai daži gadi, un vērtējumos jau parādījās vilšanās nots. 1990. gada 18. martā Latvijas Tautas fronte uzvarēja LPSR Augstākās padomes vēlēšanās, un pēc septiņiem gadiem SestDiena atskatījās uz šo notikumu – uzvaru, kas pavēra iespēju veidot brīvu un neatkarīgu Latviju. Protams, Latvijas nākotnes vaibstus izšķīra ne tikai šo vēlēšanu rezultāts, tomēr minētā vilšanās saistāma arī ar Tautas frontes rīcību pēc uzvaras, proti, ar Daiņa Īvāna atteikšanos ieņemt Augstākās padomes priekšsēdētāja amatu.