Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne
Svarīgi, lai lauku sēta turpinātos, ir pārmantojamība un bērni, kas iemācās no vecākiem sadzīvot ar dabu un cienīt lauku dzīvi

Sadzīvot ar dabu savā sētā

Tas, kā dzīvojam savā lauku sētā, vistiešākajā mērā saistīts ar bioloģisko daudzveidību tajā. Katrs saimnieks var gan mazināt, gan vairot dzīvo radību savā apkaimē un dabā kopumā. Šogad Latvijas Dabas fonds par Gada dzīvotni Latvijā pasludinājis lauku sētu, aicinot sadzīvot cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem.

Atstājot vietu savvaļai

Dabas izpratnē bagātākā lauku sēta būs tā, kurā cilvēks visciešāk sadzīvo ar savvaļas dabu, tādējādi atbalstot bioloģisko daudzveidību tajā. Par to ir pārliecināts Latvijas Dabas fonda eksperts biologs Viesturs Lārmanis, sakot, ka mūsdienās Latvijā sastopamas dažādas ainavas: gan vecas lauku sētas, kas atgādinot rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa _Baltās grāmatas_ ainu aprakstus, gan arī mūsdienu lauku sētas ar gludi jo gludi pļautu, taču vienveidīgi apdzīvotu mauriņu. "Pārmērīga kopšana noved pie vienveidības. Ja, piemēram, mauriņā būs pēc iespējas dažādāki augi, tad arī sētā mitināsies dažādāki kukaiņi, kuri savukārt piesaistīs arī vairāk putnu, padarot lauku sētu dzīvāku un daudzveidīgāku," skaidro biologs. 

Lauku sētas augu un dzīvnieku sugu daudzveidību nodrošina un atbalsta gan pagalms un dārzs, gan lauku sētas ēkas. Piemēram, ēku pakši un spraugas, malkas kaudzes ir raksturīga ligzdošanas vieta pelēkajam mušķērājam un Latvijas nacionālajam putnam – baltajai cielavai. Liela daļa Latvijas bezdelīgu populācijas nevarētu pastāvēt, ja nebūtu lauku sētām raksturīgo ligzdošanas vietu kūtīs un citās saimniecības ēkās pie sijām un jumtu spārēm. Dzīvžogi, maijrozīšu vai ceriņu krūmāji ir ežu un cirslīšu dzīvesvieta. Lauku sētas pagalma zālienā vairāk nekā citur sastop augu sugas, kuras pielāgojušās nomīdīšanai, piemēram, lielo ceļmalīti, maura kumelīti.

Kā stāsta biologs, mūsdienās pasaulē aizvien mainās izpratne arī par to, kas ir skaists un kārtīgs. Piemēram, rietumvalstīs puķu dobēs vairs nesastapsiet tikai ziedošas puķes, bet arī graudzāles un dabisko zālāju imitācijas pilsētvidē. Turklāt arī dārznieki sāk saskatīt skaisto jau pārziedējušos vai nokaltušos augos, kuri turpina dzīvot, barojot putnus vai atstājot pēctečus savā ziedēšanas apkaimē. Dabas speciālists uzsver: "Šodien jāskatās plašāk: pagalma skaistums slēpjas ne tikai krāsās un kārtībā, bet arī smaržās un skaņās, ko rada sētā plaukstošā un mītošā daba. Cilvēks ar mīlestību pret dabu kukaiņos nesaskatīs nešķīsteņus, bet gan palīgus dārza darbos."


Priekšroka vietējiem

Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas pārstāvis Andrejs Briedis norāda, ka bioloģiskajās saimniecībās neizmanto ne mākslīgos minerālmēslus, ne pesticīdus, tādā veidā visus lauku sētas iemītniekus pasargājot no šo vielu nelabvēlīgās ietekmes: "Bioloģiskās saimniecības parasti ir daudznozaru saimniecības, kurās audzē dažādus kultūraugus un dzīvniekus, un tās ir svarīgas cilvēka veidotās ģenētiskās daudzveidības saglabāšanai. Latvijas brūnā un zilā govs, Latvijas tumšgalves aita un Latvijas vietējās kazas ir vērtīgs ģenētiskais resurss, kura saglabāšanā ir iesaistītas arī bioloģiskās saimniecības. Tāpat pēdējos gados plašumā iet vietējo dārzeņu šķirņu mantojuma apzināšana un saglabāšana – šī daudzveidība, kas tiešā veidā atkarīga no cilvēka. Arī bioloģiskās lauksaimniecības noteikumi paredz, ka priekšroka jādod tādām šķirnēm, kas ir piemērotas vietējiem apstākļiem."

Bioloģiskā saimniecība Līcīši Jelgavas pievārtē, Misas upes un mežu ielokā, ir viena no pirmajām un joprojām lielākajām kazu audzēšanas un kazas piena produktu ražotājām Latvijā. Par to, kāda ir šo saimnieku lauku sēta, kura 2013. gadā saņēmusi arī slavinājumu Latviskais mantojums, kazkopis Aivars Liepiņš atbild īsi: "Mēs dzīvojam īstu, normālu dzīvi. Bez visām iespējamām ķīmijām, bet ar roku darbu, audzinot savus bērnus un mazbērnus tā, lai ir zināms, ka nedrīkst darīt pāri dzīvniekiem un ka drīkst pienākt un paglaudīt kazlēnu, āzīti vai sētas sargu suni." Saimnieks atklāj, ka tūrisma atvestie apmeklētāji mēdz sentimentāli ar asarām acīs atcerēties, ka reiz lauku sētās bijusi tieši tāda dzīve, kādu to var joprojām ieraudzīt šai saimniecībā. Turpretī jaunākie ciemiņi mācās iepazīt laukos mītošos dzīvniekus un to, ka kartupeļi aug zemē, nevis kokos.

Svarīgi, lai lauku sēta turpinātos, ir pārmantojamība un bērni, kas iemācās no vecākiem sadzīvot ar dabu un cienīt lauku dzīvi. "Tādu lauku sētu kā mums ir pavisam maz. Ir vai nu lielās fermas, vai arī tādas sētas, kur vēl kāds dzīvo, bet vairs nesaimnieko," piebilst Liepiņš un priecājas, ka paša meita ir īsts dabasbērns, kurā redz entuziasmu turpināt vecāku aizsākto dzīvesveidu. Praktiskas izmaiņas, kas ieviestas lauku sētas ikdienas solī, lai nepostītu dzīvo radību klātbūtni, ir atkritumu šķirošana. Tas, kas agrāk tika sadedzināts, tagad atbildīgi tiek šķirots plastmasas atkritumu konteinerā ar apziņu, ka vide paliek tīrāka un daba – neievainotāka.


Putnot savā sētā

Vairāk putnu sētā – vairāk rosības un prieka. Tā domā Kaspars Funts, putnu vērotājs, kurš savās lauku mājās Neretas novadā aizraujas ar aktivitātēm, kas veicina putnu piesaisti sētai. "Reizēm cilvēki man jautā, kāpēc es to sētā daru. Atbilde ir vienkārša – paša priekam, lai ikdienā man apkārt būtu vairāk putnu. Savs labums atlec ne tikai putniem, bet arī citiem dzīvniekiem. Putnošana ir mana sirdslieta un aizraušanās daudzu gadu garumā, līdz ar to daru tā, lai tiem dzīve manā sētā būtu labāka un man attiecīgi interesantāka," skaidro Kaspars un apliecina, ka līdz ar rūpēm par putniem lauku sētu par mājīgu vietu sāk uzskatīt arī citas dzīvās būtnes.

"Man ir pāris pļavu ar koku puduri pa vidu, mazs varžu dīķītis, neliels sakņu un augļu dārzs, mazliet ogulāju, vecu plūmju dzīvžogs un mauriņš ap māju. Gar sētas divām malām iet elektrolīnija, gar sētas malu – grantēts ceļš. Īsāk sakot – no visa kā ir pa druskai, un tas ļoti patīk dauzām putnu sugām. Sētā ik gadu veicu nelielus "biotehniskos pasākumus" putnu piesaistei un to daudzveidības palielināšanai. Piemēram, ir izpļautas joslas pļavās, atstājot atsevišķus kokus, kur putniem piesēst uzdziedāšanai, medījuma nolīgošanai vai apkārtnes vērošanai, iestādīta krūmu josla, veidoju akmeņu krāvumu. Tas, protams, piesaista arī citu sīko dzīvbūtņu – zīdītāju, abinieku, rāpuļu, kukaiņu, zirnekļu, sēņu, augu – klātbūtni. Akmeņu krāvumu iecienījuši ne tikai putni, bet arī ķirzakas, kas tajā mitinās."

Padomu putnu piesaistei ir daudz. Jāizvērtē savas sētas specifika un reizēm, pirms visu pedantiski tajā savest kārtībā, jāpadomā, vai dabiskā lietu kārtība nav atstājama mazā pašplūsmā. Kaspars rūpējas, lai ziemā koku zaros būtu sakarinātas svaigas speķādas, tāpēc ziemās sētu ikdienā apciemo vairāku sugu zīlītes, dzeņi un citi spārnaiņi. Īpaši putnu piesaistei viņš iestādījis arī ogu krūmu irbeņu rindu, atsevišķas egļu, priežu, krustābeļu grupas, dažus sarkanos ozolus.

"Kāds manās pļavās redzēs tikai nepļautu zāli un avenājus ar krūmiem pa malām. Bet es tajās vasarā ikdienā redzu un dzirdu ligzdojošās griezes, krūmu, kārklu, upes un brūnspārnu ķauķus, lukstu čakstītes, brūnās čakstes un citus putnus. Pudura biežņā dzīvojas lakstīgalas, sarkanrīklītes, strazdi, atstātajās žagaru kaudzēs tarkšķ paceplīši," piebilst putnotājs. Putni un citas radības priecājas, ja pēc pļavu atkrūmošanas vai malkas gādāšanas koku pudurī paliek kāda zaru kaudze vai vējā lauzti koki. Vecās saulespuķes, kas atstātas dārza malā, arī var izrādīties gards kumoss putniem, tāpat kā zem ābelēm kritušie un turpat atstātie āboli. Ja ābeles zaros paliek kādi augļi, tad rudeņos Kaspars savās ābelēs novēro pirmās caurceļojošās zīdastes.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas