Ražotājs Polijā ignorē
Andra Lazdāna un Pētera Grīnvalda kopīgajam biznesa projektam drīz apritēs pirmais aktīvās darbības pusgads. Jau sešus mēnešus tiek tīrīti, pucēti un pulverkrāsoti dažādi metāla izstrādājumi, kurus paši uzņēmēji sirsnīgi dēvē par dzelžiem. Un šajā laikā jau ir izkristalizējušās dažas ar uzticēšanos saistītas problēmas. «Ar klientiem īsti problēmu nav. Pat ja kādreiz kāds maksājums kavējas, viņi cilvēcīgi piezvana, pasaka, ka vajag vēl pāris dienu, un parasti tad arī noteiktajā termiņā atmaksā. Problēma bija ar konveijera mehānisma piegādātājiem. Skrituļi, kuros iekar detaļas, lai tās ērti varētu pārvietot, izrādījās mazliet citādi, nekā bijām pasūtījuši ražotājam Polijā. Paraugs bija no krietni biezāka metāla ar labiem gultņiem, samaksājām labu naudu kā priekšapmaksu.
Kad pasūtītā prece pienāca, izrādījās, ka mūs ir apšmaukuši. Atsūtītie skrituļi bija daudz plānāki, un tiem nebija arī specifikācijā noteiktās termoizturības - pēc pāris vizītēm krāsnī skrituļu gultņi pārstāja griezties. Turklāt arī no solītās svara izturības (skritulim jānotur tonna) nav ne miņas. Detaļas saliecās jau pie krietni mazākas noslodzes,» stāsta VIP Color līdzīpašnieks Pēteris Grīnvalds.
Sēž džeks un pīpē
«Otra problēma - kadri izšķir visu,» stāsta Pēteris. Ar lielāko daļu komandas nav nekādu problēmu, tomēr dažiem darbiniekiem piemītot acīmredzami spānisks gēns, kas rada viņos pārliecību, ka darbs jau nav zaķis un aizbēgt nekur nevar. «Te gan es esmu sapratis, ka trīsreiz brīdināt nav nekādas jēgas. Sēž džeks un pīpē. Nu labi, lai pīpē. Atnāku atkal pēc brīža - sēž, dzer kafiju. Pēc tam atkal pīpē. Darbs tikmēr krājas, turklāt mēs darbiniekiem maksājam stundas likmi. Tāpēc rodas jautājums - kālab man jāapmaksā laiks, ko darbinieks velta savām atkarībām un laiskai atpūtai, lai pēc tam arī apmaksātu virsstundas, jo līdz darbalaika beigām viņš neko tā arī nav izdarījis? Vakar no viena šāda cilvēka nācās šķirties. Turklāt šāda attieksme, kā izrādās, ir diezgan sistemātiska,» stāsta uzņēmējs.
Pēteris atzīst, ka šādu cilvēku dēļ tā vietā, lai meklētu uzņēmumam klientus, viņam bieži jāpilda bērnudārza audzinātāja loma, skraidot pakaļ darbiniekiem, kam darba tikums ir tukša skaņa. «Mēs reizi mēnesī rīkojam sapulces un šīs lietas cenšamies izrunāt. Ja redzu problēmu, bet, teiksim, negribu atraut cilvēku no darba, pierakstu, un mēneša beigās šīs lietas izrunājam. Bet, ja redzu, ka cilvēks uzticību izmanto ļaunprātīgi un vēl tēlo muļķi, kad viņam aizrāda, tad mūsu ceļi šķiras,» atzīst uzņēmējs.
Ja būs zaglis, nozags tāpat
Restorāna īpašnieks Valters Zirdziņš cenšas dzīvot uzticības gaisotnē. «Pieņemot darbā cilvēkus, es cenšos pats saprast, vai spēšu šim cilvēkam uzticēties vai ne. Kopumā es savai komandai uzticos pilnībā, tomēr tajā pašā laikā, zinot, cik šis bizness ir jūtīgs, un zinot, ka viss kaut kas var noiet greizi, es cenšos maksimāli daudz būt uz vietas pats. Līdz ar to arī dažādu ar personālu saistītu problēmu ir mazāk.»
Valters atzīst, ka ēdināšanas biznesā viena no problēmām ir darbinieku godīgums: «Protams, ja es būšu pieņēmis darbā zagli, viņš mani apzags neatkarīgi no tā, cik daudz videokameru būtu šeit salikts vai arī cik sarežģītu kases uzskaites sistēmu es būtu iegādājies. Es pats nekad neko neesmu nozadzis, es pat nemācētu, ja gribētu, man tas būtu sejā rakstīts. Tādēļ arī personālu es cenšos izvēlēties tādu, kas, no mana skatpunkta raugoties, nemāk, nespēj zagt,» smejas uzņēmējs.
Uzticēšanās atmaksājas
Uzticēšanās garā strādā arī klaviermeistars Aivars Tomiņš. «Vienīgais risks ir, ka kāds varētu nesamaksāt rēķinu, jo vienmēr strādāju ar pēcapmaksu. Tomēr visā manas darbības laikā man šādu problēmu nav bijis. Varbūt tāpēc, ka arī es vienmēr laicīgi kārtoju savas saistības, un līdz ar to šeit veidojas tāds patīkams līdzsvars.» Aivars atzīst, ka termiņi partneriem nodotajiem darbiem gan dažkārt mēdzot kavēties: «Taču es saprotu - ja lakojumā gadās grubulis vai kas cits noiet greizi, nekas cits neatliek, kā kļūdu labot, un tas, protams, ir papildu laiks. Bet tas arī tiek atrunāts ar manu klientu - šī ir restaurācija, roku darbs, var atklāties dažādas neparedzētas problēmas, un darbi var ievilkties.»
Legingu ražotāja Līga Auziņa ir veltījusi laiku, lai sakārtotu attiecības ar veikaliem, kas tirgo viņas produkciju, un nu viņas biznesā ir stingri atrunāts, kādā kārtībā tiek veikti norēķini par pārdoto preci. «Sākumā laika trūkuma dēļ šīs lietas nebija līdz galam izrunātas un nauda kavējās. Bet es guvu mācību, un tagad viss ir labi.» Savām šuvējām Līga uzticas pilnībā: «Citādi, manuprāt, nevar. Ja es vēl stresotu par katru auduma metru, ko teorētiski var nozagt, es naktīs vispār nevarētu gulēt. Vienīgā problēma ir ar pasūtījumu izpildes termiņiem, bet es saprotu, ka tur apakšā ir objektīvi iemesli, nevis slinkums.»
Vājais ķēdes posms
Kristiāns Līcis no nezināmiem klientiem vienmēr prasa priekšapmaksu: «Savukārt pārbaudīti uzņēmumi, kas gaismas balonus ir pirkuši jau iepriekš, var apmaksāt pasūtījumu arī ar pēcmaksu. Līdz šim ar uzticēšanos saistītu problēmu, godīgi sakot, nav bijis - darbinieku man nav, piegādātāji piegādā detaļas laikus un atbilstošas. Ja būs kāds precedents, tad arī domāsim.»
Arī Iveta Preisa-Imaka savā biznesā nejūt vajadzību kādu uzmanīt vai kontrolēt: «Man jau tas bizness ir stipri vienkāršs, un šeit viss ir kā uz delnas. Saimnieks atved suni, mēs viņu nomazgājam, izžāvējam un saņemam par to naudiņu.»
Reinis Balodis atzīst, ka saviem klientiem ļauj norēķināties mēneša garumā: «Pārsteidzoši ir tas, ka bieži es vēl neesmu paspējis atbraukt mājās, kad manis tikko aizvestais rēķins ir jau samaksāts. Tas ir forši!» Viņš atzīst, ka, veidojot personālu, svarīgi ir saprast, kurš no darbiniekiem ir vājais ķēdes posms: «Ja komandā viens būs palaidnis, viņš var pamudināt uz ēverģēlībām arī pārējos. Svarīgi, lai līderis ir kārtīgs cilvēks, tad arī citi viņam sekos.»