Tuvāki un pavisam tāli braucieni. Satiktie cilvēki un viņu stāsti. Ja nav fotogrāfiju, sejas ar laiku aizmirstas, stāsti paliek.
Krasnojarskas apgabals. Krievija. No laba prāta ziemā kādu laiku padzīvot Igarkā, Dudinkā, Bogučanos, Noriļskā, Diksonā, vēl arī citās apdzīvotajās vietās Tālajos Ziemeļos, pat tādās, kurām nosaukuma tur tundrā nemaz nav. Tāda iespēja diviem žurnālistiem radās, un mēs to izmantojām.
"Latvieši? Jā, zinām, dzīvoja te tādi. Viņiem bija labi iekopti dārzi. Kartupeļi viņiem auga, arī citas saknes. Tagad? Visi aizbraukuši. Droši vien atpakaļ uz Latviju. Kartupeļi? Nē, tagad šeit vairs neaug." (Saruna uz ielas Jeņiseiskā.)
"Ja ir 50 grādu sals vai purga, mums uz skolu nav jāiet." (Skolēni Diksonā.)
Angaras upes krastā, senā trimdas vietā, vēl joprojām dzīvo kādreizējais izsūtītais, komunists ar 62 gadu stāžu, vietējais novadpētnieks moldāvs Daniils Andons. "Esmu dzimis 1902. gadā Moldāvijā, zemnieka ģimenē," viņš stāsta. "Ciemā biju viens no retajiem lasītpratējiem. Vienmēr esmu tiecies pēc izglītības. Tad dienests armijā. Tur iestājos partijā. Mājās atgriezos kā ciema pirmais komunists. Pēc pāris gadiem mani ievēlēja par vietējā kooperatīva priekšsēdētāju. Iestājos Rietumu mazākumtautību universitātē Maskavā. Pēc universitātes gribēju turpināt mācības aspirantūrā, bet tiku iesaukts armijā par politvadītāju. 1938. gadā mani arestēja. Kāpēc? To jau neteica. To vēl tagad nezinu. Pusotru gadu – cietumā, astoņus gadus – Kolimā zelta raktuvēs. Atgriezos mājās Moldāvijā 1949. gadā. Tajā pašā gadā izsūtīja mūža ieslodzījumā uz Bogučaniem."
Tur viņu 1989. gadā arī sastapām. Viņš joprojām bija uzticīgs komunistiskajai pārliecībai. Pie sienas viņa dzīvoklī Ļeņina portrets, blakus tam – pirmskara radio austiņas. Ar tām viņš klausījās ziņas par to, kas notiek pasaulē.
Turuhanska, Ņižņaja Tunguskas krastā. Aina un Romans Kireļi. Latviete un lietuvietis. Viņi iepazinās vienā ešelonā uz Sibīriju. Romans: "Tas notika 1941. gada 19. jūnijā. Tēvs strādāja par sekretāru valsts iestādē, māte – sagādes kantorī. Man bija 12 gadu. Tēvu arestēja pirms darbalaika beigām. Cepure un mētelis palika uz pakaramā. Pēc minūtēm desmit aizveda arī māti un mani. Krasnojarskā mūs sadalīja pa ciemiem. Bija jādzīvo. Rakām zemnīcas. Cirvja nebija. Vietējie teica – ko jūs zemnīcas taisāt, ejiet labāk kapos sev bedres rakt. Nosalsiet kā mušas. Daudzi nomira."
Helēna Arzamazova, Turuhanska. "Kāpēc mani izsūtīja? Nu, vecāki taču skaitījās, kā viņus tur sauc, kulaki, vai? Labi dzīvojām. Liepu gatve bija, kastaņas, dīķis, rozes ziedēja... Mūs aizveda 1941. gada 19. jūnijā. Man bija 11 gadu, mācījos ģimnāzijā. Grūti. Grūti jau bija. Kādreiz sirds sāp. Gribas mājās. Bet uz kurieni lai braucu? Nav pie kā. Bet citreiz atkal domāju – vai! Nomirt vajag. Dzīvot vajag... Sibīrija. Sibīrija... Sibīrija paliek Sibīrija. Naktī būs auksts."
Astra Krasnopejeva ar mazmeitiņu, Turuhanska. Viņas dzimtas ceļš: Alūksne–Pleskavas apgabals–Sibīrija. "Kamēr mamma bija dzīva, runājām latviski, tagad gan esmu aizmirsusi. Varu tikai tā – vienu vārdu latviski, otru – krieviski. Mazmeita prasa – kā tur ir, Latvijā?"
Šīs ir piezīmes pie fotogrāfijām. Latvijā atgriezāmies martā, tieši pirms lielā, iespējams, lielākā, izsūtīto gājiena 25. martā. Rādīju draugiem fotogrāfijas no Krievijas. Viņi teica – tev jātaisa izstāde. Uztaisīju. Fotogrāfijā reizēm daudz nevar parādīt, tad jāraksta teksts. Tajā izstādē bija diezgan daudz teksta, bet daudz palika nepateikts, jo nebija atbilstošu fotogrāfiju. Sajūtas.
Tai dienā, kad Diksonā temperatūra noslīdēja līdz mīnus 50 grādiem, pārstāja darboties arī tās ierīces, kuras līdz šim bija piecietušas aukstumu. Darba kārtībā bija palikusi tikai mana uzticamā Canon EF. Tai ražotājs garantēja darbošanos no plus sešdesmit līdz mīnus sešdesmit grādiem. Un tā darbojās. Protams mehāniskā režīmā.
Īsā ziemeļu diena bija neparasti skaista. Dzidrais, tīrais gaiss bija apstājies. Tas nekustējās, un radās sajūta, ka priekšā ir stikla siena. Nedaudz sirreāli. Spilgta saule, un visapkārt balts. Un kuģi Diksonas ostā tai baltumā. Tā tie tur stāvēja, tikpat sastinguši kā gaiss un viss pārējais līdz navigācijai vasarā, kura ilgs kādus trīs mēnešus, un tad atkal tie iesals.
Aukstumam pirms braukšanas biju laikus gatavojies. Biezajiem pirkstainajiem cimdiem biju nogriezis galus, lai rokas siltas un pirkstu gali var darboties ar fotoaparāta riņķiem un pogām. To biju noskatījies Rīgas Centrāltirgū, kur tādos pārdevējas ziemā naudu skaitīja.
Zināju, ka vairāk par diviem trim kadriem nofotografēt tai salā nav iespējams. Bet skats uz kuģiem ostā likās tik satriecošs. Fotografēju un fotografēju, un pārstāju, kad pirksti kameru vairs nejuta. Biju pārrēķinājies. Plauksta bija vēl gana silta, bet pirkstu gali kļuvuši tādi balti pienaini, caurspīdīgi. Nosaldēju. Izrādījās, arī laiks tādā aukstumā spēj apstāties. Toties, mājās pārbraucis, varēju izklaidēt draugus, bungājot pa galda virsmu ar pirkstu galiem, kuri bija kļuvuši cieti kā koks. Klakšķēja kā kastaņetes spāņiem.
Šajā numurā publicēta fotogrāfija ar purgu. Tā man likās gana pārliecinoša, stāstot par cilvēkiem un tiem spēkiem, kuros cilvēks var būt ierauts. Purga, tā nav spēcīga sniega vētra. Tas ir kaut kas daudz, daudz jaudīgāks. Īstu purgu nofotografēt nemaz nav iespējams. Arī šajā fotogrāfijā tas ir tikai pats, pats purgas sākums.
Brīvajos brīžos, kad vajadzēja atsilt, reizēm viesojos pie pasaulē pazīstama polārpētnieka, pasaules apceļotāja, kurš sēdēja pie rācijas savā improvizētajā komandpunktā. Pirms nedēļas pāri Ziemeļpolam uz Kanādu bija devusies ekspedīcija, un viņš koordinēja tās darbošanos. Tad, lūk. Jautāju viņam, tik daudz redzējušam, pieredzējušam, vai viņš ir piedzīvojis kaut ko skaistāku par šeit ziemeļos, Diksonā, redzamo. Viņš labu laiku klusēja. "Franča Jozefa zeme. Pavasarī," viņš noteica. Nav man izdevies par to pārliecināties, bet savulaik Jakutijā, kur zelta skalotāji darbojās, piedzīvoju, kā ziema pāris nedēļās pāriet vasarā. Tātad tās pāris nedēļas, kad zeme tur burtiski eksplodēja visā savā krāšņumā, bija pavasaris.
Es arī zinu vietu pasaulē, kura, esmu pārliecināts, ir pati skaistākā. Cik banāli. Jūs taču sapratāt, ka tā ir Latvija. Visos gadalaikos.
Laikraksta Diena 2018. gada kalendāru veidoja fotogrāfa Aivara Liepiņa melnbalto fotogrāfiju izlase. Visu 12 mēnešu fotogrāfijas kopā ar fotogrāfa veidotajiem stāstiem var apskatīt portāla Diena.lv veidotajā sadaļā - Mirklis pirms!