"Esmu studējis bioloģiju, un tajā ir ļoti izteikta sugu evolūcija soli pa solītim, nevar pārlēkt lieliem posmiem, neizejot iepriekšējos etapus. Domāju, arī sabiedrības attīstībā ir ļoti līdzīgi. 90. gadu sākumā apkārtējiem likās jocīgi, ka es uz universitāti braucu ar velosipēdu, savukārt šodien mēs par ikdienas riteņbraucējiem vairs īpaši nebrīnāmies. Tāpat ir ar kājāmiešanu un pārgājieniem, nūjošanu, skriešanu," saka Juris Smaļinskis. Pretēji zemēm, kur garu gabalu staigāšana nav pieņemta, ir skatu ziņā monotona vai pat nav iespējama laikapstākļu, infrastruktūras vai citu iemeslu dēļ, Latvija ir mērena klimata valsts ar ļoti lielu ainavu daudzveidību, tāpēc nonākšana līdz tam, ka cilvēki sāk pieprasīt ilgai un tālai staigāšanai piemērotus maršrutus, bija tikai laika jautājums. Tieši augošā interese bija iemesls, kāpēc pirms septiņiem gadiem tika izveidoti garo distanču pārgājienu maršruti Mežtaka un Jūrtaka, kas vijas cauri visām trim Baltijas valstīm vairāk nekā 3000 km garumā. Juris kā Latvijas Lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs vides speciālists ir aktīvi piedalījies abu taku veidošanā, marķēšanā un ir tās izstaigājis visā garumā.
"Kaut kur staigāt"?
Lai gan šķiet, ka vasarā pārgājienu cienītāji ir visaktīvākie, Jura novērojumi liecina, ka tas ir stereotips. "Cilvēki nereti rudeņos un pavasaros staigā biežāk nekā vasarā, daudzi iet pat ziemā. Daļa labprātāk iet nesezonā, jo tad ir mazāk cilvēku. Jāsaka gan, ka Mežtakā un Jūrtakā pat vasarās nekad nav pārpildīts," atklāj Juris. Tie, kas garajās pārgājienu takās lielākoties dodas vasarā, atvaļinājumu laikā, ir
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 22. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00