Ilgvars Bite (73) ir ne tikai smaidīgs, rosīgs un harismātisks Valmoniru saimnieks un Ķekavas novada attīstības aktīvists. Sirdī viņš ir pasaules pilsonis un aptuveni pusi dzīves laika pavada darīšanās ārpus savas paradīzes. Taču, atgriežoties Latvijas laukos, Ilgvars vienmēr jūtas vislabāk. "Šeit viss ir tik svaigs, mierīgs un tīrs," priecājas seniors. Viņš atklāj, ka Valmoniras ir pateicības simbols viņa ģimenei, kas pameta Latviju Otrā pasaules kara laikā. Tāpēc saimniecības nosaukums veidots no viņa tēva Valda, tantes Monijas un mātes Irmgardes vārdu pirmajām zilbēm.
Dzimis laimes krekliņā
Ilgvara Bites vecāki vēlējās, lai dēls piedzimst Latvijā, tāpēc ģimene pameta dzimteni divas nedēļas pēc dēla dzimšanas, 1944. gada septembrī. Mazais Ilgvars devās bēgļu gaitās kopā ar māti, tēvs Valdis Bite – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris – palika cīnīties un pievienojās ģimenei vēlāk.
Kara laika steigā kuģis uz Zviedriju izbrauca vairākas stundas ātrāk, nekā plānots, un Ilgvara vecmāmiņa nepaspēja meitai nogādāt personīgās mantas, tāpēc bēgļu gaitās bija jādodas tukšām rokām un ar jaundzimušo uz rokām. Sarunas laikā Ilgvars vairākkārt uzsver, ka dzimis laimes krekliņā. Arī toreiz viņam palaimējās, jo sīciņais mazulis izdzīvoja atšķirībā no citiem bērniem, kam šis ceļojums bija pēdējais.
Pirmos septiņus gadus ģimenes mājas bija maza istabiņa Zviedrijas mazpilsētā. Iztikšana bija ļoti grūta, jo viss bija jāsāk no sākuma – un no pašas apakšas. Ilgvars paskaidro: "Arī mums, aizbraucējiem, dzīve nebija viegla. Toreiz nebija nekādu palīdzības fondu vai programmu. Lai pie kaut kā tiktu, bija daudz jāstrādā."
Arī Ilgvars jau no agra vecuma nopietni nodevās iztikas pelnīšanai, jo ausī vienmēr čukstēja bērnības nabadzības rēgs. Ar laiku ģimene tika izkaisīta pa visu pasauli – galvenokārt pa dažādām ASV pilsētām. Jauneklis vispirms pabeidza universitāti Bostonā, bet vēlāk turpināja biznesa psiholoģijas studijas Stokholmā un Minhenē. Paralēli darba gaitas viņu aizveda uz dažādām pasaules valstīm. Ilgvars atklāj, ka trūkumā pavadītā bērnība viņam iemācīja vienmēr domāt soli uz priekšu un veikt pārdomātus ieguldījumus dažādās valstīs un nozarēs. Arī mīlestību pret dabu un pret Valmonirām seniors pamato ar bērnības sapņiem un ilgām: "Es domāju, ka saknes mūsu darbībām bieži meklējamas bērnībā. Padomājiet, ko darāt šodien, un, visticamāk, atradīsiet tam iemeslu bērnībā."
Lai arī Ilgvara bērnības un jaunības atmiņas nesaistās ar Latviju, tā vienmēr bijusi dzīva viņa domās un nākotnes sapņos. Ar Latviju saistīja arī tur palikusī vecmāmiņa, kuru Ilgvars pirmo reizi satika tikai 28 gadu vecumā. Gan pats Ilgvars, gan viņa māte ilgus gadus sapņoja par iespēju omīti satikt, bet tas padomju laikos bija teju neiespējami. Dzīvojot Vācijā, Ilgvaram izdevās noorganizēt ģimenes satikšanos Berlīnē. Vecmāmiņai bija iespēja pārvākties pie ģimenes, taču sirmgalve nevēlējās pamest Latviju. Šo tikšanos Ilgvars atceras ar lielu saviļņojumu un sauc par vienu no emocionālākajiem brīžiem savā dzīvē, jo jau drīz pēc tam omīte devās aizsaulē.
Pilsētnieks laukos
Ilgvars daļēji atgriezās dzimtenē 90. gadu sākumā un kopš tā laika dala savu dzīves laiku starp Latviju, Vāciju un darba braucieniem uz citām valstīm. Ilgvars ir uzņēmējs, un darba darīšanas viņu nereti aizved pat uz citiem kontinentiem. Pirms vienpadsmit gadiem, meklējot lauku mieru un klusumu, viņš iegādājās purvainu zemi pie Ķekavas, kas nu pārtapusi zemnieku saimniecībā Valmoniras. Lai zemi varētu lietot, izrakti vairāki dīķi un pat puskilometru garš kanāls, kurā šodien var peldēt vai izbraukt ar laiviņu. Saimnieks pastāsta, ka visām Valmoniru ūdenstilpnēm ir dzeramā ūdens kvalitāte. Saimniecībā tiek audzēti bioloģiski dārzeņi un augļi, kā arī turētas vistas.
Visu mūžu pavadījis pilsētās, Ilgvars lauku dzīvi mācījās no jauna, cītīgi strādājot pie īpašuma attīstīšanas un vaicājot padomu dažādu jomu speciālistiem. Sava sapņa īstenošanai viņš piegājis ar vērienu – Valmonirās 50 hektāru platībā atrodami gan dzīvojamie namiņi, gan lapene, gan āra trenažieri un Tarzāna nobrauciens, gan ugunskuru vietas, tāpat arī dažādas saimniecības ēkas un lauki.
Valmoniras iekārtotas arī kā atpūtas un sarīkojumu vieta sociāli neaizsargātām grupām, piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bāreņiem un senioriem. Nometņu un citu pasākumu rīkošanu Ilgvars nesauc par labdarību, bet gan pateicību par to, ka pašam dzīvē gājis labi.
Saimnieks atklāj, ka nākotnē šeit gribētu ierīkot veco ļaužu dzīves vietu ar neparastu finansējuma konceptu. Katrā ēkā dzīvotu trīs maksājoši seniori un viens klients bez maksas – lai būtu godīgāks sadalījums starp tiem, kas var samaksāt, un tiem, kam šādas iespējas nav.
Ilgvaram un Valmoniru darbiniekiem ir arī citas idejas saimniecības nākotnei, piemēram, biškopības uzsākšana.
Ilgvars Bite ir nolēmis Valmoniras atstāt mantojumā kādai labdarības organizācijai, bet pagaidām neviena nav varējusi pieņemt dāvinājumu īpašuma augsto uzturēšanas izmaksu dēļ. Viņš cer, ka drīzumā izdosies atrast piemērotu biedrību vai organizāciju, kas varēs turpināt un attīstīt Valmonirās aizsākto harmonijas un labestības filozofiju.
Katram sava personība
Ļoti svarīga bioloģiskās saimniecības Valmoniras sastāvdaļa ir četrkājainie draugi, kas šeit tiek ļoti cienīti un mīlēti. Lauku sētā mitinās ne tikai vistas, tītari un pērļu vistiņas, bet arī Kamerūnas kazas Apolons, Hēra un Hermejs, kā arī Vjetnamas pundurcūkas Šakira un Bjanka. Lauku sētas iemītniekus un ciemiņus vienmēr pavada rotaļīgā sunīte Braunija. Visus spalvainos draugus drīkst pabarot un samīļot.
Ilgvars paskaidro, ka eksotiski dzīvnieki izvēlēti tāpēc, lai bērniem tie labāk paliktu atmiņā. Viņš uzskata: "Ja bērns iemācīsies izturēties labi un nedarīt pāri dzīvniekam, kas ir vājāks par viņu, tad šis pats bērns pieaugot būs labs pret līdzcilvēkiem."
Ilgvars ir pārliecināts, ka katram dzīvniekam ir jūtas un savs raksturs, kas ir jāsaprot un jāciena, nedarot pāri. Seniors pastāsta: "Es ar gadiem palieku arvien zaļāks, tāpēc arvien vairāk tiecos uz harmoniju starp dzīvniekiem, dabu un cilvēkiem. Es nesaprotu, kā var nogalināt dzīvnieku trofejas dēļ un priecāties par to. Pats arī maksimāli cenšos samazināt gaļas lietošanu uzturā."
Vaicāju, kā gan mūsdienu pilsētnieks var dzīvot zaļāk un veselīgāk. "Es domāju, ka mēs varam tiekties uz tādu uzturu un dzīvesveidu, kāds bija mūsu senčiem," uzskata Ilgvars un turpina: "Ēst svaigu, kvalitatīvu, labi pagatavotu pārtiku. Pat kaut ko tik vienkāršu kā burkāns var ārkārtīgi garšīgi pagatavot. Jāatceras gan, ka kartupeļi un čipsi nav viens un tas pats."
Ilgvars atklāj savas bioloģiskās saimniekošanas filozofiju: "Dari citam to, ko tu gribētu, lai dara tev. Un tas neattiecas tikai uz cilvēkiem, bet arī uz lopiem un uz dabu."
Šeit tiek kultivēta labsirdības atmosfēra, kas "inficē" ikvienu ciemiņu. Valmoniru saimnieks pasmaida, ka pats, tīrot dīķi, sarunājas pat ar vardēm: "Viņas uztraukumā kurkst, bet es viņas mierinu, ka neraušu nost to lapiņu, uz kuras viņas sēž."