"Katru rītu ceļamies ap pieciem, dienas vidū pasnaužam 20 minūtes un vakarā pie miera ejam vienpadsmitos vai divpadsmitos," spraigo ritmu, ko pieprasa lopi un saimniecība, ieskicē vaiņodnieki Lija un Alberts Šīmaņi.
Grūtību rūdījums
Taujāti par palīgiem, Lija un Alberts met ar roku – arvien visu darījuši paši, tagad dēls palīdz, cik var. "Atbrauc jaunākais mazdēls un prasa, cik viņam maksāsim, ja zemenes nolasīs. Un tikai ne ravēt dārzā! "Datorizē" visu dienu. Dažs saka, ka jaunā paaudze slikta, bet, rau, otrs mazdēls Lauris divas augstskolas beidzis. Trešais mazdēls beidza Rīgas Tehnisko universitāti, vēl viens pēc tehnikuma par metinātāju strādā," stāsta seniori. Savām atvasītēm Šīmaņi ik pa laikam piedāvājot lauku labumus – iedodot kartupeļus un gaļu, jo finansiālu atspaidu nevajagot. Vienīgi meitai Olitai palīdzējuši Nīcas pusē zemīti iegādāties.
Seniori atceras, kā māju no pamatiem līdz jumtam četros gados savām rokām uzbūvējuši – laikos, kad būvmateriāli bija deficīts: "Aizbraucām pēc baltajiem ķieģeļiem uz Liepāju, stāvam rindā visu nakti. Pienāk mūsu rinda, izber no cepļa kūpošus, bet puse beigti. Gāzbetonu arī – šķību un greizu – Vangažos nācās gaidīt gandrīz diennakti. No sovhoza vadības dabūjām rājienu par tik ilgu mašīnas aizturēšanu."
Lijas dzimtā puse ir Smiltene. Pēc vidusskolas padomju saimniecībā Vidzeme izmēģinājusi spēkus slaucējas profesijā, jo uzrunājis lozungs "Visi uz fermām!". "Divdesmit govis, brien tik pa sniegu, dubļiem, mēsliem un rukā," atceroties skarbo ikdienu, Lijas kundze noskurinās. Pēc Smiltenes tehnikuma, kur jauniete izmācījusies par sēklkopības agronomi, strādājusi sovhozā. Viņa ievēlēta par PSRS Augstākās Padomes deputāti un ar Valkas rajona vadības nosūtījumu nokļuvusi Augstākajā partijas skolā: "Kad marksisms sākās, nodomāju, ka šo skolu krievu valodā nepabeigšu, bet bija arī dumjāki par mani. Atgriezusies Vidzemē, biju partijas sekretāre."
Alberta pasē ir ieraksts: lietuvietis. Viņš dzimis un pirmos dzīves gadus pavadījis kaimiņzemē, Ilaiķos. Alberts stāsta: "Tēvs atmuka uz Latviju, jo bija Lietuvas partizāns. Bet arī te viņu čeka atrada un pratināja. Embūtē tēvs strādāja kolhozā un rudenī pārveda gada algu – trīs maisus ar graudiem. Pēc Vaiņodes vidusskolas neklātienē studēju Lauksaimniecības akadēmijā. Padomju saimniecībā Vaiņode strādāju par lauksaimniecības tehniķi, agronomu, iecirkņa priekšnieku, beigās biju partijas sekretārs." Sovhozā dzīvojamās ēkas bijušas saceltas, bet kalte un viss ar augkopību saistītais – nolaists. "Beigās PMK iesāka būvēt zālāju kalti, atveda jaunas iekārtas, bet, Padomju Savienībai sabrūkot, viss tika privatizēts vai izvazāts," stāsta lauksaimniecības speciālists. Algotu darbu viņš pametis 1989. gadā, Alberts atceras: "Par sertifikātiem privatizēju 40 hektārus, tajā skaitā 20 hektārus aramzemes, vēl platības nomājam, tas viss ir jāapstrādā," rāmi nosaka Alberts – zemnieku saimniecības Upenieki 3 īpašnieks.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 9. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
bēdīgi
Ričards Nagirnijs
>:-)