"Esmu no optimistiem. Reiz nācu pie secinājuma, ka cilvēkiem bieži patīk, kad otram ir slikti. Lai neizrādītu, ka slikti, ir tikai jāsmaida. Tad arī cilvēki pret tevi izturas citādi. Jo viss taču pāriet – ir melnā strīpa, tad baltā. Nesen man bija melnā, bet tagad skatos – jau gaišāks. Viss notiek!" uzskata Maija Spunde.
Kad ierodos pie seniores ciemos viņas Pļavnieku dzīvoklī, pirmā, ko ieraugu, atverot durvis, ir iespaidīgā pildspalvu kolekcija, izvietota pie sienas. Vismaz divi tūkstoši – gan Latvijā saņemtas, iedāvinātas vai vienkārši paprasītas, gan no ārzemēm vestas. Otra Maijas kundzes rota ir manierēs smalka, bet miesās kupla padevusies raibā pūkaine – kaķene Fina. "Lasīju, ka vienai grāfienei bijusi kaķene Fifina. Mājās bez zvēriņiem nevar – kļūst garlaicīgi, nav ko patrenkāt," smej Maija Spunde un, aizsūtījusi kaķeni vietā, izrāda pildspalvas.
Aizrautīga kolekcionāre
"Savas pildspalvas skaitu – pa Latviju vien savāktas kādas sešsimt. Re, sienai līdz šai vietai ir 1360 pildspalvu. Kā tieku pie rakstāmajiem? Es prasu – kur eju, tur paprasu. Visvairāk saņemu aptiekās," stāsta Maija. Viņas kolekcijā ir arī rakstāmpiederumi no Latvijas muzejiem, seni spalvaskāti, no Anglijas, Ēģiptes un citām ārzemēm vestie. Šo kolekciju Maija veido jau divus trīs gadus. "Rēzeknē privātkolekcionārs bija uztaisījis savu pildspalvu izstādi. Aizbraucu noskatīt idejas, kā pildspalvas izkārtot, – tādi kā koferīši no koka, bet manā dzīvoklī tādi īsti neder. Gribu uztaisīt lielu audeklu kā Latvijas karte un tajā pa novadiem, pilsētām, ciemiem izvietot katram atbilstošu pildspalvu," stāsta Maija un aicina uz pankūkām.
Viņai pašai lielākais gardums esot pankūkas, pildītas ar vārītām, samaltām plaušiņām. "Kādreiz tādas pankūkas gatavoja Vecumniekos. Neretā man ir puse mājiņas, ar māsīcu to māju uz pusēm nopirkām. Mums tā ir kā vasarnīca. Reiz Vecumniekos kafejnīcā dabūjām nobaudīt riktīgās pankūkas ar plaušām, klāt gurķīši," stāsta Maija. Darbs pie tādām pankūkām gan esot piņķerīgs, bet rezultāts lielisks. Klāt jāliek dilles, tās Maija ēdieniem pievieno bagātīgi.
Savā vasaras mājā seniore iekopusi pa dobei ar zemenēm, burkāniem, dillēm, lokiem un pētersīļiem. Dārzā esot daudz veco ābeļu, ir arī āboli. Atpūta – lieliska, jo klusa vide. Vecajā nopirktajā mājā atradusi 1920. gadā izdotas baznīcas iesvētību lapas ar notīm un dziesmu vārdiem, tās atdevusi Neretas muzejam. "Tajā mājā ir brīvība," uzsver Maija.
Atgriežoties pie kulinārijas, seniore stāsta, ka viņas firmas ēdiens esot aknu torte, to no viņas kā ciemkukuli gaidot visās draugu un paziņu jubilejās. Maija atklāj recepti: kilogramam aknu liek klāt kādas desmit olas – jo vairāk, jo gardāk. Samaļ, pievieno trīs, četras ēdamkarotes samaltu sausiņu. Sacep kilogramu sīpolu. Izcep vairākas akniņu plāksnes, tām pa vidu liek saceptos sīpolus, dilles, majonēzi – cik kārtas grib. Garnē pēc izvēles – ar gurķīšiem, burkāniem. Vaicāju – kur Maijas kundze apguvusi kulinārās prasmes? "Man kādreiz patika krāt pavārgrāmatas – krievu, latviešu valodā. Kāds divsimt grāmatas biju sakrājusi. Jāatzīst, vislabāk man patika tās šķirstīt," smej seniore.
Jākodējas pret saldumiem
Maija Spunde ir dzimusi rīdziniece: "Uzaugu Pārdaugavā pie Dzegužkalna. Mēs bijām daudzbērnu ģimene, es – vecākā starp sešiem bērniem. Jau 16 gados man bija jāiet strādāt, aizsūtīja uz maizes kombinātu par cepēju. Tajā laikā man nebija lielu sapņu." Bet tad apavu fabrikā 1. maijs pirmoreiz ņēmuši jaunus mācekļus par piegriezējiem, Maija iekļuvusi starp viņiem. "Tā skaitījās zelta bedre. Darbs interesants, labi cilvēki bija, kas apmācīja. Man šajā darba vietā pagāja 41 gads! Viss mūžs," uzsver Maija, viņa turpina, "man tur patika, jo savā darbā es biju barvede – mēs bijām kādas piecas sešas dāmas, pēc darba vienmēr izskrējām krogus – pa Brīvības ielu, pa Čaka ielu. Jaunībā visās ballēs pabiju, līdz apprecējos."
Par precēšanos Maija runā kā par loteriju – vienam veicas, citam ne. Toties viņas laulībā 26 gadu vecumā piedzima dēls Edmunds. "Strādāt gan dēlam iemācīju," uzskata Maija. Tagad viņi bieži kopā ceļo pa Latviju, pavada brīvo laiku, apmeklē krodziņus, degustējot un vērtējot, kurā gardākas maltītes: "Man patīk kafejnīcas, kas ir ārpus Rīgas. Bet Rīgas kafejnīcā Vecrīga gan iegriežos bieži, tur joprojām ir tie gardie pusmēnestiņi."
Taujāju, vai Maija savā vecumā piedomā par veselīga dzīvesveida principiem? "Gribas piedomāt, bet nesanāk. Tā garšo saldumi, ka traks var palikt," atzīstas seniore. Toties pirms sešiem gadiem Maija, būdama "pīpmane ar 45 gadu stāžu un nopīpējusies zila", veiksmīgi atbrīvojusies no nikotīna atkarības. "Kā es tam gatavojos – trīs gadus! Ij raudāju, ij baznīcā gāju. Sērkociņus sūkāju un ledenes sūkāju, un – nekā! Tad sadusmojos pati uz sevi – teicu, ka iešu kodēties. Kā to nodomāju, tā viss – cigaretes vairs nevelk. Tagad domāju, ka varbūt vajadzētu kodēties pret saldumu ēšanu?" smej Maija un piebilst – gan gribasspēkam, gan pašsuģestijai ir nozīme.
Šoviste uz lielās skatuves
Kopš 1999. gada Maija Spunde ir pensijā. Tolaik prātojusi – kur lai sevi realizē? Kā lai iekrāso dzīvi? Nejauši uzzinājusi, ka dienas centrā Ābeļzieds var dejot līnijdejas, pēc tam devusies ievingrināt soli starp dienas centra Kamene līnijdejotājām. Arī māsa drīz aizgājusi pensijā, un tā abas sākušas dejot. "Esmu šoviste – man patīk nevis vienkārši dejot, bet taisīt šovus kā uzvedumus. Pirms sešiem gadiem sākām dejot Čaklajās kājās. Tur arī iepazinos ar invalīdu biedrības Aizvējš vadītāju Inu Krēvicu,» stāsta Maija.
Aizvējā viņa darbojas jau vairākus gadus – veic administratīvos darbiņus un ir gandarīta. Viņas pienākumos kopā ar māsu ir arī galdu klāšana, jo īpaši Maijai patīkot ēdienu dekorēt. "Sapņoju, ka vajadzētu iziet ēdienu dekorēšanas kursus, bet laika nav," vienīgais, par ko sūrojas Maija. Kopš 2012.gada viņa aktīvi piedalās līnijdeju Senioru kausā, bet jāuzstājas arī dažādos pasākumos, ballēs. Maija apmeklējusi arī senioru sporta svētkus – bijuši Skrīveros, un Maijas komanda ieguvusi pirmo vietu šķīvīšu mešanā. "Izpriecājāmies un izsmējāmies," dzīvespriecīgo noskaņojumu komentē seniore un piebilst – ir tik interesanti iepazīties ar cilvēkiem.
Maija ir kaislīga ceļotāja – ar Aizvēju izbraukuši Baltkrieviju un nākamgad dosies vēl: "Baltkrievija ir ļoti skaista, tik tīra! Nevienas aprakstītas mājas. Kad iebraucu Rīgā – vai, vai..." Maija savulaik, vēl padomju laikos, pabijusi savu senču dzimtenē Ungārijā: "Mana omamma ir īstā ungāriete, abi ar opapu uz Rīgu atbraukuši 1929. gadā, tā visu mūžu pie Dzegužkalna arī nodzīvoja. Savu
dēlu arī aizvedu uz Ungāriju." Abi ar dēlu viņi apceļo arī Latviju – izvēlas maršrutu, sēžas mašīnā un dodas ceļā. Jo īpaši iepatikusies Jelgava, un Maija pat būtu gatava pārcelties uz dzīvi prom no galvaspilsētas Rīgas.
Vēl viņai gribētos paceļot pa Skandināviju – Stokholmā ar prāmi, uzstājoties senioru līnijdeju festivālā, jau bijusi, tagad jābrauc uz Norvēģiju. "Ziniet, nav laika izskriet visur, kur gribas. Bet tā jau ir – dzīvot sākam tikai vecumā. No sākuma jāstrādā, tad bērni jāaudzina, un ir vīri. Un tikai vecumā var sākt dzīvot sev – iet, braukt tur, kur kādreiz ir gribēts būt un par ko ir sapņots," ir pārliecināta Maija Spunde, viņa piebilst, "tagad tikai jāpriecājas par dzīvi. Var darīt, ko grib. Dejot, skriet pa pasauli un priecāties."