Kādu mirkli pēc telefonsarunas Dzintra Pētersone apstiprina manu draudzības uzaicinājumu sociālajā tīklā Facebook.com. Tur arī esmu uzzinājusi par brīvprātīgo jauniešu iniciatīvu Latvijas senioru rokdarbi, kas izveidota, lai atbalstītu mūsu radošo vecāko paaudzi. Dzintras kundze ir aktīva sociālo tīklu lietotāja, bet vēl čaklāka rokdarbniece. Visu mūžu nostrādājusi kombinātā Māksla, ieguvusi Tautas daiļamata meistares goda nosaukumu, viņa arī cienījamos gados ar saviem darbiem piedalās neskaitāmās izstādēs.
Visu mūžu var nestrādāt
Dzintras Pētersones mājā Ķekavas novada Dzērumos valda īsta ziema. Šis klusums un miers, stirnas aiz loga un pa ceļu skrienošas kuplastes vāveres esot īstena dzīves bauda. "Jums ir laimīgas vecumdienas!" uzrunāju seniori. "Protams," nevilcinoties attrauc Dzintra.
Pie iekurta kamīna viņa cienā ar kafiju un kaņepju smalkmaizītēm. Tās liekam nevis uz šķīvīšiem, bet koka dēlīšiem. "Šī patikšana man radās Dānijā," stāsta Dzintra, viņa turpina: "Latvijā iepazinos ar vienu Dānijas kundzīti, kura uzaicināja ciemos. Tur aizbraucu ar saviem rokdarbiem. Kundze dzīvo uz salas, pašos Dānijas ziemeļos, un tā viņa ēd brokastis – uz koka dēlīša uzliekot maizīti. Ļoti iepatikās. Man ļoti patīk koks. Tā visiem draugiem saku – ja es būtu puika, noteikti darbotos ar koku."
Arī logi, sienu apdare, griestu lampas Dzintras mājās ir no koka. Viņa stāsta, kā no plēstiem skaliņiem darinātās lampas noskatījusi un nevilcinoties pasūtījusi, ceļojot pa Latgali. Kamēr rit mūsu saruna, Dzintras pirkstiņi darbojas – viņa tin dzijas kamolīti. Raisās atmiņu stāsts.
Dzintra dzimusi Smiltenē. Kara laikā abas ar mammu pārcēlušās uz Salacgrīvu. Tētis – Latvijas armijas virsnieks – no kara neatgriezās. Jau bērnībā Dzintra sapņojusi par mākslas skolu, jo gan mamma, gan vecāmāte bijušas rokdarbnieces. "Bet, kad pēc pamatskolas aizbraucu dzīvot uz Rīgu pie tantes, pa mākslas skolas durvīm nevarēju ieiet," jaunības biklumu neslēpj Pētersones kundze.
1969. gadā viņa sākusi strādāt kombinātā Māksla – sākumā palīdzējusi pie spolēšanas. Drīz iestājusies kultūras nama Draudzība mākslas studijā, iemācījusies aust. "Izmācījos pie tekstilmākslinieces Irisas Blumates. Man ļoti patika aust – tas ir tik skaisti! Bet jaukākais ir tas, ka darbs ir hobijs – visu mūžu var nestrādāt," smej Dzintra un uzsver: "Un vēl šodien man ir mans hobijs, kas mazliet ir darbs. Tas ir pats galvenais."
Kalni un stelles
Veselības problēmu dēļ – iegūstot invaliditātes grupu – Dzintras kundze bijusi spiesta pārtraukt aktīvās darba gaitas kombinātā Māksla. Bet tas nav atturējis viņu darboties tālāk. "Visu laiku sadarbojos ar LM Radošo darbnīcu, piedalos izstādēs, tirdziņos. Katru gadu piedalāmies Brīvdabas muzeja tirdziņā. Esmu daudz braukusi arī uz tirdziņiem ārzemēs – Vācijā, Zviedrijā, Francijā," stāsta seniore.
Tiesa, kopš pārcietusi divas muguras operācijas, Dzintra Pētersone atzīst, ka vairs "tikai knibinās" – ada, tamborē, apstrādā linu. "Stelles stāv izjauktas. Aust vairs nevaru. Pirms divām nedēļām palīdzēju dienas aprūpes centra Gaismas stars meitenēm tikt pie stellēm, tur jaunieši varēs mācīties aust. Tajā dienā gan sirds bija... dikti tāda... Atbraucu vakarā mājās un domāju – cik tas būtu skaisti, ja pati varētu aust," nopūšas Dzintra un piebilst: "Bet man ir vēl viena liela slimība – kalni."
Pērn apritējuši 50 gadi, kopš viņa pirmoreiz devusies kalnos. Izstaigājusi visas toreizējās Padomju Savienības virsotnes, ieguvusi kalnos kāpšanas instruktora diplomu. "Tolaik jau nekur tālāk pāri robežai netika. Tagad varētu tikt, bet vairs neesmu kalnos kāpēja, tikai rāpotāja," paironizē Dzintra. Tomēr pērn viņa devusies kalnos – ar nelielu ekskursantu grupiņu pabijusi dabas tūrē pa Skotijas kalniem: "Man tādi mazi sapnīši vienmēr ir. Liela kalnos gājēja gan es vairs neesmu, bet bija jauki. Kalni mani ļoti velk. Skatos visas filmas, arī dokumentālās, par kalniem."
Savulaik kalnos līdzi Dzintrai devies arī viņas dzīvesbiedrs Juris Tenis, ar kuru kopā nodzīvoti jau 45 gadi. "Ģimenē viņu par Teni saucam. Viņš ir tas, kurš mani izvadā uz Rīgu, uz tirdziņiem. Paldies viņam par to!" pateicību pauž Dzintra un pastāsta, ka viņas tēvam savukārt bijuši trīs vārdi – Fricis Jānis Voldemārs. "Esmu Friča meita. Skolā smējās, ka vācieši atkāpjoties mani no lielgabala izšāvuši," atceras Dzintra.
Lai arī tagad no tālu ceļu mērošanas abi ar Teni atturas, vēl pērn ar savu auto tomēr veikuši garāku ceļojumu. "Jūra man ļoti mīļa. Divās dienās nobraucām gar jūru no Ainažiem līdz Hāpsalai. Apskatījām, izpētījām visu jūras piekrasti, iebraucām katrā mazā celiņā. Skaisti. Dzirdēju, ka Igaunijā atvēruši veikaliņus rokdarbniekiem. Tur par tirgotājiem domā. Katru mēnesi tirdziņu dalībniekiem tiek iedots papīrs ar pasākumu un ienākošo kuģu sarakstu. Kad daudz kuģu nāk iekšā, var tirgoties visu dienu un nakti. Brauc rokdarbnieki arī no Latvijas," pastāsta seniore.
Sevi apliecināt
Dzintra Pētersone iesaistījusies gan jauniešu iniciatīvā Latvijas senioru rokdarbi, gan Pensionāru iespēju centra darbībā – tas dod iespēju realizēt savus rokdarbus. "Daudzus gadus piedalījos tirdziņos Doma laukumā, sadraudzējos ar kundzi, kura mani ieteica Pensionāru iespēju centram. Ar to arī viss sākās. Pērn Ziemassvētkos piedalījāmies rokdarbu tirdziņā tirdzniecības centrā Origo. Biju rokdarbnieku – invalīdu tirdziņā Dominā. Pavasarī būs tirdziņš Esplanādē. Viss notiek," apliecina seniore.
Ar ko mūsdienās var pārsteigt senioru vecuma rokdarbnieks? "Esam tie, kam gribas sevi apliecināt. Nevis sūdzēties, ka viss ir slikti. Kādreiz tā iedomājos – tajā laikā, kad mani bērni auga, neviens jau nemaksāja ģimenei pabalstus. Ar visu pašiem bija jātiek galā. Arī tie bezdarbnieku pabalsti mūsdienās – es to neatbalstu. Ja rokas ir, katrs var ar dzīvi tikt galā, kaut ko izdomāt," uzskata Dzintra.
Taujāta, vai viegli bijis apgūt sociālos tīklus, viņa vaļsirdīgi atzīst, ka daudz kas interneta vidē vēl palicis neapgūts: "Internetā var atrast tik daudz! Var draugiem aizsūtīt bildītes. Esmu arī Draugos, pārvaldu WhatsApp ziņnesi. Man patīk. Es pati sāku mācīties, apgūt internetu, bet man ir arī labi kaimiņi – jaunieši, kuri ir "pa rokai". Viņiem šo to paprasu."
Reiz Facebook.com seniorus uzrunājuši jaunieši, kuri aicinājuši atnest rokdarbus uz fotosesiju. Pēc tam bildes publicējuši. Dzintra atminas, kāda bijusi reakcija sociālajā tīklā: "Bija safotografēti mani cimdiņi, darbi no lina. Cilvēki sāka tos pasūtīt, un es biju no laimes nelaimīga! Vai nelaimīga no laimes. Ļoti liels pieprasījums. Viena kundze pasūtīja 40 adītas krājkasītes zeķītes formā. Es apņēmos. Tas bija oktobris. Un, ja apņemos, man tas ir jāizpilda. Bet man taču vajadzēja sagatavot rokdarbus arī Ziemassvētkiem! Un viņa nebija vienīgā, kas pasūtīja darbus. Rokas jau beigās neklausīja, bet ļoti liels prieks, ka cilvēki novērtē," gandarīta ir Dzintra un piebilst: "Vecumdienās ir svarīga darbošanās – tā neļauj domāt par to, kas varbūt traucē dzīvot. Mēs katrs esam dažādi, bet ir jāceļas un jāiet."