Zinaida Matisone ir to cilvēku vidū, par kuriem stāsta apgādā Jumava nule klajā nākusī Dz. Maļinovskas grāmata Ķekavas novada personības. Viss viņas darba mūžs – pagaidām 46 gadi – saistās ar Daugmales pamatskolu. Skolotāja ne vien mācījusi daugmaliešiem bioloģiju un ķīmiju, bet arī vadījusi mazpulku Dzirkstelīte (un dara to vēl tagad – red.), rūpējusies par savu audzēkņu patriotisko un darbaudzināšanu, kā arī izveidojusi vienu no labākajiem skolu muzejiem Latvijā.
No Latgales uz Pierīgu
Zinaida dzimusi Latgalē, Rēzeknes rajona Dekšāres pagastā. Ģimenē auga četri bērni. Vecāki, kā jau tajos laikos, strādāja kolhozā un saimniekoja mājās. Zinaida atceras: "Visu darījām paši: maizīti cepām, cūkas un govis turējām, pagrabā vienmēr stāvēja sālīti gurķi un sēnes, skābēti kāposti. Tāpēc man arvien vēl garšo vienkārši zemnieku ēdieni."
Vai profesijas izvēli ietekmēja vecāki? Viņa purina galvu: "Nē! Biju ļoti patstāvīga, un vecāki mūs, bērnus, daudz neregulēja. Man patika daba, un klases audzinātājs bija labs ģeogrāfijas skolotājs." Tālab pēc skolas beigšanas galva ilgi nebija jālauza – uz Daugavpils Pedagoģisko institūtu, jāmācās par pedagogu! Ar dabu vairāk darīšanu biologiem, tad skaidrs – jāstudē Bioloģijas un ķīmijas fakultātē.
Mācības augstskolā Zinaida atceras kā pasakainu laiku, kad, kā jau jaunībā, jūra līdz ceļiem un nākotne iekrāsojas tikai rožainos toņos: "Kopmītnē dzīvojām četras meitenes vienā istabiņā. Visas kaut ko saveda no mājām, vakariņas ēdām kopā… Nezinu, kā, bet no tiem nedaudzajiem rublēniem mācējām izdzīvot. Joprojām tiekamies salidojumos."
Reiz, aizbraukusi uz Pļaviņām ciemos pie brāļa, Zinaida aizgāja uz balli. Dančos iepazinās ar kādu puisi vārdā Juris un pagalam abi bija! Svinēja kāzas. Tobrīd, kad valsts sadales komisija lēma absolventu turpmāko likteni, Zinaida tuvējā slimnīcā laida pasaulē meitiņu, ko nosauca par Māru. Vecmāte vēl pienesa Latvijas enciklopēdijas sējumu, lai jaunā māmiņa paskatās, kur tā Daugmale, viņas nākamā darba un dzīvesvieta, īsti atrodas! Zinaida atceras – toreiz bija ļoti sakreņķējusies, ka jābrauc dzīvot un strādāt tik tālu prom no mājām, jo ar visu būs jātiek galā pašai.
Tā arī notika. Sākums nebija viegls. Galvenokārt sadzīves apstākļu dēļ, jo jaunajai speciālistei kopā ar vīru un mazu bērnu mājā Spaļi varēja iedot tikai mazu istabiņu bez ērtībām. Vēlāk piešķīra nedaudz lielāku. Vīrs vietējā kolhozā strādāja par šoferi. Pirmsskolas izglītības iestāžu tolaik Daugmalē nebija; Zinaida atceras, kā vedusi meitu uz bērnudārzu Ķekavā, apmēram 20 kilometru attālumā. Pēc trim gadiem pasaulē nāca dēls Mārtiņš.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 28. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!