Pateicoties labiem cilvēkiem
Daina mūs sagaida sava tēva mājās Jūrmalā, Vaivaros. "Tēvs man visu mūžu bijis, tikai ne vienmēr blakus. Ar Dievpalīgu viņš nodzīvoja smuku vecumu – 94 gadus un, kad palika stipri vecs, daudz lasīja grāmatas. Viņš bija no tiem klusajiem," atceras Dainas kundze.
Izstādēs Edgars Bauze piedalījies kopš 1932. gada. Mākslinieks bija izcils grafikas un zīmējumu meistars, bet strādājis dažādos žanros. Viņa iemīļotās glezniecības tehnikas bija eļļa un pastelis, grafikas tehnikas – ogle, sangīna un tuša. Pagājušā gadsimta 30. gados mācījies Rīgas Tautas augstskolas mākslas studijā, kur pasniedzēji bija mākslinieki Uga Skulme, Konrāds Ubāns un Romāns Suta. 1937. gadā Romānam Sutam un Edgaram Bauzem tika uzticēts iekārtot Latvijas Valsts paviljona ekspozīciju Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē. Tagad Edgara Bauzes darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fondos, Jūrmalas pilsētas muzejā, Talsu novada muzeja krātuvēs, privātkolekcijās Latvijā, ASV, Vācijā, Zviedrijā. Arī Dainai Prūsei mājās pie sienas ir daži tēva darbi.
Dainas kundze ir rīdziniece. "Iesākums jau bija ļoti skaists – lielā septiņu istabu dzīvoklī Cēsu ielā. Tad nāca karš. Tētis bija vācu armijā, bet mammai bija slima oma un divi bērni. Mēs aizbraucām uz Kurzemi, pie absolūti svešiem cilvēkiem, kuri mūs mīļi uzturēja trīs gadus. Pateicoties labiem cilvēkiem, es nezināju, kas ir bads un trūkums. No vienas govs piena Ugālē pārtikām liela saime," stāsta Daina, viņa turpina: "Pēc kara tētis nokļuva filtrācijas nometnē pie Maskavas. Viņu ilgāk nelaida mājās, kamēr mākslinieks visai armijas virsniecībai neuztaisīja šiškinus (krievu gleznotājs Ivans Šiškins – red.)."
Smukajā dzīvoklī ar iedzīvi, bibliotēku, gleznām un Edgara Bauzes jaunības darbiem ģimene vairs nav tikusi. Vidusskolu Daina pabeigusi jau Rīgā, kā pati saka, ar mākslu ķibinājusies visu mūžu. Ļoti patikusi grafika, bet aktīvais darba mūžs pagājis saistībā ar ģeoloģiju. "Manu mūžu ir samaitājusi viena neveiksmīga tuberkulozes pote jau pamatskolas laikā. Otrajā klasē iepotēja, pēc ceturtās klases sākās – viens gads pa slimnīcām, pēc piektās klases atkal. Tiklīdz dzīve kaut kur ievirzījās, bija mūžīgās slimošanas," saka Daina.
Rozā Ļeņins Mongolijā
"Visas smalkās mākslas man nav bijušas svešas – teātris, dziedāšana, gleznošana. Man bija laba balss, koros, ansambļos dziedāju, spēlēju dramatiskajā kolektīvā. Paralēli manam algas darbam nodarbojos ar kaligrāfiju," stāsta Daina. Ģeoloģijas izpētes ekspedīcijā viņas darbs saistījās ar zīmēšanu, rasēšanu, Daina skaidro: "Zīmēju kartes, dziļurbumus – ļoti smalka, precīza padarīšana, bet man tie milimetri vienmēr ir patikuši. Šķiet, kas tur liels, bet, ja vajadzēja uzzīmēt devona griezumu dziļumā, bija nepieciešami padsmitiem brūnu toņu! Tajos laikos jau klāja ar tušu. Kāda bija? Melna, sarkana, dzeltena, zaļa, zila un – stop! Šajā darbā pavadīju 33 gadus, tur bija laba sabiedrība."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 28. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!