Apvienojot senioru prasmes
"Šodien pie mums ir pirkumu diena," apliecina Austras kundze, kad sirsnīgi parunājusies ar divām gados jaunākām sievietēm, kuras Pensionāru iespēju centra ekspozīcijā iegādājušās tamborētus eņģelīšus. Rūķu cepures, cimdi, šalles un zeķes – tos pērk ne tikai personiskai valkāšanai ikdienā, bet arī dāvanām. Piemēram, kāds ar celtniecību saistīts vadošs darbinieks šeit noskatījis siltas zeķes saviem strādniekiem. "Šī ziema nebūs auksta. Vai zināt, kāpēc? Jo koki nenobirdināja lapas uz saknēm, bet palaida tās pa vējam. Tas nozīmē, ka būs mīksta ziema. To man pastāstīja Ivars Vīksna – pievērsu tam uzmanību, un ik gadu šī dabas pazīme apliecina gaidāmo laiku," pastāsta Austras kundze.
Viņa Pensionāru iespēju centra darbībā iesaistījusies jau kopš tā dibināšanas 2013. gadā. Pirmās biedrības mājas bijušas A. Čaka ielā, bet kopš pērnā gada jūnija atrodas mazajā Maiznīcas ielā netālu no Dailes teātra. Austras kundze pirms tam četrus gadus strādājusi biedrībā Juglas vārti, kur pulcējās gan pensionāri, gan cilvēki ar īpašām vajadzībām, kā arī maznodrošinātie. Čaklākie rokdarbnieki piedalījušies seminārā, lai iegūtu papildu zināšanas par savu darbiņu popularizēšanu, arī kā tos pārdot. "Senioru roku darba kustība aizsākusies Eiropā. Cilvēkam, kurš aiziet pensijā, bieži piezogas šī atstumtības sajūta, kad šķiet, ka viņa prasmes vairs nav vajadzīgas. Taču apvienojoties un nodibinot dažādas biedrības, nesēžot klēpī saliktām rokām, bet darbojoties, var gan gūt papildu ienākumus pie mūsu mazajām pensijām, gan atrast domubiedrus un apgūt jaunas prasmes," apliecina Austras kundze un norāda uz telpu aiz sienas, kur notiek dekupāžas nodarbības. Pati Austra darina eņģelīšus un pērļu rotas.
Ja rokdarbi ir sirdslieta
"Ir, protams, kundzes, kuras domā, ka viņu darbiņus varēs izpārdot vienā mirklī, bet diemžēl tā nenotiek. Ātras peļņas tīkotāji šeit ātri atsijājas. Paliek tie, kam rokdarbi ir sirdslieta un kam nauda nav pati galvenā motivācija," par biedrībā iesaistītajiem senioriem stāsta šīs ekspozīcijas vadītāja. Viņa uzskaita visdažādāko profesiju pārstāvjus, kuri ir šo rokdarbu autori – starp viņiem ir daudz kādreizējās Daiļrades un Somdara meistaru. "Piemēram, pie mums darbojas kundze, kurai kopš jaunības dienām ir iedzimta kaite. Paraugieties, cik skaistus deķus viņa šuj no lupatiņām! Kundzei ir jau 82 gadi. Lūk, otra kundze tamborē segas. Cilvēki ir ļoti radoši," atzīst Austra. Jāteic, šie lieliskie darbiņi nemaksā lēti, bet, kā norāda Austra Remese, arī izejmateriālu cenas ir kļuvušas dārgākas. Tomēr, ja salīdzina, piemēram, ar tautiskā raksta šallītēm citos veikalos, Maiznīcas ielas veikaliņš ir labs atradums. "Nāk dažādu vecumu cilvēki. Ir tādi, kuri noskatījuši kādu darbiņu, krājuši naudiņu, līdz varēs to nopirkt. Nāk pusaudži, kuri te kaut ko sev nolūkojuši un atgriežas kopā ar vecākiem," stāsta Austra.
Zeķēm šeit ir brīnišķīgi raksti. Arī cimdus te var piemeklēt visām gaumēm. Starp citu, tūristi no Norvēģijas esot ļoti iecienījuši mūsu latvju sievu darinātos maucīšus, bet vispār šajā veikaliņā ciemojušies arī tūristi no citām valstīm – Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Polijas, Baltkrievijas. Es savukārt te atrodu filcētu cepuri ar trim antenām un bumbuļiem galos – brīnišķīgs veidojums! Austra smej: "Lai cik tas būtu pārsteidzoši, bet jauni vīrieši šādas cepures pērk. Blakus stāv sieva un bubina: "Kur tu tāds iesi?!" Es tai kundzei lūdzu, lai netraucē, lai nebaksta un ļauj vīram pašam izvēlēties. Vīrietis smaida – beidzot ir viena sieviete, kura viņu saprot."
Te var iegādāties arī gleznas, austus svārkus un apmetņus, rotaļlietas, virtuves piederumus, eglīšu rotājumus, dažāda izmēra kārbiņas, somiņas, naudas maciņus. Kāda kundze rotaslietas darina senkrievu tehnikā – arī tādas greznumlietiņas te var nopirkt. Austra atsevišķā kladē iegrāmatojusi visus darbus, bet faktiski katru no rokdarbniekiem viņa pazīst personiski. Lai savus darbiņus varētu pārdot, senioram gan ir jānokārto saistības ar Valsts ieņēmumu dienestu un jābūt vai nu patenta maksātājam, vai arī saimnieciskās darbības veicējam un jāiestājas biedrībā.
Jāmācās priecāties
Kopumā Pensionāru iespēju centrā iesaistījušies 88 seniori – gan kungi, gan dāmas no visas Latvijas, arī no Ventspils, Smiltenes, Valkas. "Ir kāds kungs, kurš taisa groziņus, būdams neredzīgs. Savus rokdarbus gatavo arī invalīdu biedrības Ezerkrasti un biedrības Gaismas stars cilvēki," paskaidro Austra.
Biedrība Gaismas stars ir atbalsta grupa personām ar garīgās veselības traucējumiem un viņu tuviniekiem, tā dibināta 1997. gadā, pateicoties psihiatrijas pakalpojumu lietotāju vecāku iniciatīvai. Šīs organizācijas mērķis ir veicināt personu ar garīgās veselības traucējumiem sociālo funkcionēšanas spēju saglabāšanu un uzlabošanu, kā arī iekļaušanos sabiedrībā. Divdesmit gadu laikā biedrību apmeklējuši jau 150 cilvēki vecumā no astoņpadsmit līdz sešdesmit vienam gadam. Novembra sākumā Koka Rīgā varēja aplūkot biedrības divdesmit gadu jubilejas izstādi Portreti un pašportreti. Tajā bija aplūkojami darbi, kas tapuši kokapstrādes, keramikas un rokdarbu darbnīcās. Izstādes mērķis bija pievērst uzmanību cilvēkam, nevis saslimšanai. Aiz katra darba ir personība ar saviem sapņiem un vēlmi būt saprastiem, pieņemtiem, sabiedrībā noderīgiem. Cilvēki, kas, neskatoties uz saslimšanu, var strādāt un radīt skaistus darbus, gūt gandarījumu un novērtējumu no apkārtējiem. "Atklātākā izstāde, kāda vien bijusi. Izstāde, kurā jaušamas Gaismas stara apmeklētāju rakstura šķautnes un dzīves redzējums fotogrāfijās, pašu veidotajos darbos un stāstos par to, kas katram no viņiem šajā dzīves posmā ir būtisks. Mēs parādāmies tuvplānā," teica viena no biedrības darbiniecēm un izstādes rīkotājām Dace Kalniņa. Pērn šīs biedrības meistari, pateicoties Pensionāru iespēju centram, piedalījušies arī 5. Latviešu kultūras svētkos Īrijā.
Austra Remese atzīst – katram darbiņam Pensionāru iespēju centrā ir sava pievienotā vērtība. Prognozēt, cik ātri vienu vai otru nopirks, gan neesot iespējams. "Sievas man te dažkārt pukst, kad steidzami jātaisa kāds darbiņš," pasmaida Austra un stāsta, ka, vairākām dāmām kopā sanākot, esot priecīgi brīži ar pucēšanos – gluži kā jaunības dienās. "Un tad mūsu bērni noraugās vien uz mūsu izdarībām – ko tie vecie dara. Bet mūsu bērni saka arī tā, ka no tiem vecajiem jāmācās, kā priecāties. Es savukārt bērniem saku: jums visa dzīve vēl priekšā, bet mums, vecajiem, ir jāķer mirklis. Man ļoti patīk šeit strādāt. Tāpēc, ka visi darbiņi ir darināti ar mīlestību, un, kad šeit ienāk iekšā, cilvēki nemaz nesteidzas prom. Visu izstaigā, apskata. Citreiz palūdz: "Vai drīkst te pasēdēt?" Reiz kāda kundze cienījamos gados atzina: "Jums gan ir brīnišķīga vieta, kur strādāt. Tik daudz mīlestības te katrs darbiņš izstaro!" Tie, kas cerēja uz lielo andeli, nebija uz palikšanu, jo nekāda lielā pelnīšana te nesanāk. Šis ir mīlestības darbs," uzsver Austra un piebilst: "Gaidu, kad man te būs kārtīga pūra lāde, kurā varēšu glīti izkārtot grīdas celiņus."