Grīziņkalna bērns
Silvija ir vienīgais bērns ģimenē un sevi mēdz saukt par Grīziņkalna meiteni. Vecāki strādājuši fabrikā, mamma arī nakts maiņās. "Omīte nomira, kad man bija seši gadi. Rīta cēlienu pavadīju sētā. Vienīgā starp puišiem. Pa reizei kāds ne to pateica, ne to mantiņu paņēma, un iznāca paplūkties. Bet man šajā ziņā bija panākumi," saka Silvija. Šis dzīves posms viņai nebijis jaukākais: viens ceriņkrūms pagalma vidū un melnas smiltis, jo mājas ar malku kurināmas. Bērni bieži skrējuši uz Grīziņkalnu, kur varēja izvērsties. "Mūs neaudzināja ar baltiem cimdiem kā tagad. Ja kāds ko sliktu nodarīja vai pateica, vecāki parāva aiz apkakles, aiz bizēm saraustīja. Arī pērienu dabūjām. Lai nāk pie saprašanas. Mammas, redzot, ka kaut kas nenotiek pareizi, uzkliedza arī ne savam bērnam," saka Silvija.
Viņas vecāki ar lepnumu stāstījuši par ulmaņlaikiem: "Vecmammai pirms kara veikals piederēja, tātad nabadzīgākie nebija. Albumos redzēju mammu skaistā, garā kleitā un tēvu smokingā. Pateicoties smalkajiem radiem, tēvs piedalījies slavenajā Preses ballē un dancinājis Anglijas sūtņa meitu. Paps bija tas, kurš man mācīja labas manieres un ģērbšanos. Atgādinājumi – kur lietu paņēmi, tur arī noliec – pusaudzim likās šausmīgi, bet pēc tam biju viņam pateicīga."
Valodas nosaka izvēli
Silvija spriež, ka profesijas izvēli noteikti ietekmējusi padziļināti apgūtā angļu valoda vidusskolā: "Skolotāja Millere mūs dresēja. Kad viņa pirmajā stundā ienāca klasē un pateica – labrīt, un tie ir pēdējie vārdi latviešu valodā, mēs bijām mēmi. Pamazām pieradām, un, beidzot vidusskolu, es tekoši runāju angļu valodā. Mācījos 9. klasē, mamma pamanīja, ka man valodas padodas, un pieteica vācu valodas kursos Skolotāju namā. Tā "aizgāja" arī vācu valoda."
Latvijas Valsts universitātē (LVU) Svešvalodu fakultāte skaitījusies elite, un jauniete stājusies "vāciešos". Ieraugot necilo vācu valodas kursu apliecību, uzņemšanas komisija nolēmusi meiteni iznest cauri, Silvija atceras: "Man uzdeva jautājumu vācu valodā: "Ja uz Rīgu atbrauktu vācu viesis, ko jūs viņam parādītu?" Tieši tādā formā arī atbildēju, un tas lika uz mani raudzīties nopietni. Trīs gadus ilgušajos kursos valodu biju apguvusi vidusskolas līmenī."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 21. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!