Ar Mariju Lasi esam norunājušas tikšanos Vērmaņdārzā. Te viņa bērnībā nākusi staigāt un spēlējusies smilšu kastē, atceras, kā braši muzicējis pūtēju orķestris. Šis parks ir sirdij tikpat tuvs kā netālu esošais Rīgas cirks, kur Marija burtiski izaugusi. Tāpēc šis mākslas žanrs ir viņas lielā mīlestība.
Zirgiem un ziloņiem pa kājām
Marijas audžutēvs ir viens no sava laika ievērojamākajiem latviešu cirka māksliniekiem un režisoriem – Jūliuss Moruss. Viņš bija Rīgas cirkā gan šprehstalmeistars (manēžas inspektors jeb izrādes vadītājs, otrs svarīgākais cilvēks aiz direktora) un bereitors (zirgu treneris), gan klauns. Savukārt audžumamma Jadviga (dzimusi Mušinska), kuras tēvam piederējis cirks Varšavā, bija voltižētāja uz zirga un gaisa vingrotāja uz trapeces, kā arī partnere dzīvesbiedram ekscentriskās klaunādēs.
Tāpat kā aktieru bērni nereti ir "teātra bērni", cirka mākslinieku atvases parasti ir "cirka bērni". Marija saka: "Mēs, mazie, visi pa cirku dzīvojāmies, maisījāmies zirgiem un ziloņiem pa kājām." Cirka mākslinieki nereti saprecas savā starpā. Un tas, ka bērni jau no mazām dienām sāk mācīties no vecākiem viņu mākslu un reizēm, būdami pavisam mazi, uzstājas arī visi kopā, ir pilnīgi dabiski. Mariju mamma no trīs četru gadu vecuma sāka apmācīt akrobātikā. Ģimenē auga arī vecākā audžumeita Stefānija, tolaik jau pazīstama cirka māksliniece.
Ne vienmēr sapņi piepildās
Drīz vien bija gatavs priekšnesums – plastiskā etīde, ar kuru Marija (skatuves vārdā Marisa Lazda), būdama sešus septiņus gadus veca, sajūsmināja skatītājus gan Rīgas cirkā, gan koncertos tepat Latvijā un aiz tās robežām. Etīdē bija arī tāds moments, ka akrobātei "tiltiņa" pozā pie kājām stāv zieds, un viņa ar lūpām paņem šo ziedu. Apbrīnojama lokanība! Šķita, ka priekšā spīdoša cirka mākslinieces karjera. Tomēr liktenis lēma citādi.
Pēc Jūliusa aiziešanas mūžībā Jadviga apprecējās vēlreiz, un ģimene pārcēlās dzīvot uz Salaspili. Skola atradās trīsarpus kilometru attālumā, un uz to, saprotams, tolaik bija jāiet kājām. Mamma ar meitu atgriezās no koncertiem nakts vidū, bet no rīta bija vien jāceļas, nekādas atlaides! Bērns skolā regulāri bija neizgulējies, un skolotāja sāka protestēt. Ik dienu vismaz vienu stundu bija jātrenējas, lai nezaudētu formu un iemācītos ko jaunu. Turklāt pirms treniņa nedrīkstēja ēst, tikai pēc tā. Bet iedomājieties, kā ēst gribējās augošam bērnam, kad pēc stundām mērots tik garš ceļš! Kaimiņtantes žēloja: "Ak, nabaga meitene, kā tā Jadviga lauž viņai kaulus un vēl ēst nedod!" Aiz labas sirds sabaroja bērnu ar riktīgu latviešu ēdienu – kāpostiem un kartupeļiem. Bet kāds tur vairs treniņš: pamēģiniet ar pilnu vēderu nostāties "tiltiņā" vai špagatā! Mājās mamma dusmīga, skolā – skolotāja… Dzīve kļuva arvien sarežģītāka.
Mazā Marija bija pieradusi, ka tad, kad viņa uzstājās, mamma trenere vienmēr atradās tuvumā. Reiz viņas nebija, un psiholoģiskā spriedze bērnam izrādījās par smagu: nespēja parādīt savu priekšnesumu. Publika aplaudē, gaida, bet nekā! Cirks ir ne vien bīstams, bet arī nežēlīgs mākslas žanrs. Pēc šī gadījuma direktors pateica Jadvigai: "Jūsu meita izaugusi, ziniet, viņai ir pārāk lielas rokas, nesanāks no tā skuķa akrobāte!" Un Marija pateica karjerai ardievas. Vai žēl, ka tā iznāca? Viņa atbild: "Ļoti nožēloju. Man vēl tagad ir sāpīgi. Ziniet, jaunībā cilvēks vēl īsti neapjauš īstās dzīves vērtības, tāpēc var gadīties, ka izvēlas nepareizo ceļu. Tā notika arī ar mani. Atmetu visam ar roku. Bet vajadzēja pacīnīties un turpināt iesākto! Un pareizi ir, ja vecāki bērnus kaut mazliet piespiež, jo viņiem dzīves pieredze ir lielāka, viņi daudz ko redz un saprot labāk." Tomēr cirks no viņas dzīves nepazuda. No vecākiem mantojusi mīlestību pret zirgiem, pēc skolas absolvēšanas nolēma turpmāko dzīvi saistīt ar tiem: iestājās jāšanas skolā, vēlāk sovhozā strādāja pie zirgiem.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 26. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!