Latgales pastalskuķis
Ieejot nelielajā studijas tipa dzīvoklī, rodas maldinoša sajūta, ka atrodos plašā telpā ar augstiem griestiem un logiem. Šo iespaidu rada Skaidras Deksnes iecienītie un visur izvietotie spoguļi: "Tie man nepieciešami profesionālajā darbā." Skaidra ceļ galdā firmas gardumu – pašceptu ābolkūku, kas nudien kūst mutē.
Viņa smej, ka sirdī joprojām esot Latgales pastalskuķis: "Esmu dzimusi Balvu rajona Vīksnas ciema Augstābirzē, kur mani senči pēc zemnieku brīvlaišanas XIX gs. ienāca kā līdumu līdēji no Vidzemes. Par to, kas tagad esmu un ko savā dzīvē esmu sasniegusi, varu būt pateicīga savai tantei, mammas māsai Elfrīdai Barbaniškai – viņa mums, trīs māsas bērniem, raksturā ielika pamatīgumu, godprātīgu un atbildīgu attieksmi pret darbu." Skaidra atceras, kā tante bērniem lika ravēt vagas: "Kad darbu paveicām, viņa ar grābekli pielīdzināja, piepacēla ravējot noplicinātās vagas, un kļuva redzams, kurš nezāli izrāvis ar saknēm, kurš tikai pa virsu noplūcis zaļumus. Lai cik toreiz nepatika ravēšana, tagad baudu sagādā nezāli izraut ar visu sakni. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē." Brīdi padomājusi, Skaidra piebilst: "Pamatīgumu var ieaudzināt tikai ģimenē. Par to pārliecinos, strādājot ar studentiem – es varu iemācīt daudz ko vērtīgu, bet mācīt attieksmi pret darbu ir jau par vēlu."
Tante no Rīgas bērniem veda burtnīcas, zīmuļus, krāsas. Patiesībā visas burtnīcas piezīmēja Skaidra viena pati. Tante saprata, ka meitenei ir talants, un virzīja viņu uz Rīgu, uz Daiļamatniecības vidusskolu. Pirms iestājeksāmeniem noalgoja privātskolotāju, kas meiteni īsumā iepazīstināja ar zīmēšanas un krāsu mācības teorētiskajiem pamatiem. Pēc zīmēšanas, gleznošanas un kompozīcijas eksāmenu nokārtošanas Vīksnas pamatskolas teicamniece 1949. gadā tika uzņemta Daiļamatniecības vidusskolas šūšanas nodaļā. Pēc skolas beigšanas – pasniedzējas darbs tajā pašā skolā, apprecēšanās, dēla Arta piedzimšana un vēl Smiļģa laikā darbs Dailes teātra sieviešu kostīmu cehā.
Rosīgais dzīvesveids
1964. gadā Skaidra sāka strādāt Rīgas kinostudijā. Šīs gaitas viņa sāka bez augstākās mākslinieciskās izglītības. Māksliniece spriež, ka tāpēc pagāja 10 gadi, līdz viņa studijā jutās nostājusies uz savām kājām, ieguvusi pašapziņu. "Mācījos zīmēt, skatoties, kā to dara Boriss Bērziņš, kolēģis Gunārs Balodis. Tā centos pārvarēt sevī "modes zīmētāju". Mana stiprā puse bija un joprojām ir idejas realizācija materiālā. Jau vēlāk Šmerlī, ejot ierasto ceļu cauri mežam uz kinostudiju, iekšēji lepojos, ka esmu viena no astoņām – Večella Varslavāne, Larisa Brauna, Ieva Kundziņa, Ināra Antone, Natālija Šaporina, Elvīra Vantere, Elita Tālēna un es. Katrai māksliniecei bija savs ampluā. Tā kā es nāku no laukiem, man tuvākas bija sadzīviskās filmas par vienkāršiem cilvēkiem, bet patika izvērsties arī Vilkatī Tomā, Emīla nedarbos."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 21. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!