Uzņēmuma Sonido sociālais projekts Parunāsim izveidots 2018. gada rudenī, lai cilvēkiem, kuri jūtas vientuļi, būtu iespēja kādam piezvanīt un tikt uzklausītiem.
Kā atzīst uzņēmuma Sonido vadītāja Inga Muižniece, vientulība kā emocionāla problēma ir pastāvējusi visu laiku, tikai pandēmijas laikā šīs problēmas spiediens kļuvis spēcīgs, un cilvēki tam meklē risinājumu: "Pirms pandēmijas vecāka gadagājuma cilvēki pārvietojās sabiedriskajā transportā, brauca uz tirgu, bija dažādas iespējas komunicēt. Tagad seniori bieži vien ir "ieslogoti" savās dzīvesvietās, tādu iespēju fiziski kļuvis mazāk un viņi ir spiesti meklēt veidus, kā mazināt vientulības sajūtu."
Visbiežākais zvanītājs
Visbiežākais zvanītājs uz līniju Parunāsim ir 60–65 gadus veca Rīgā dzīvojoša sieviete, viņa vēlas tiešām vienkārši parunāt par dzīvi. Taču, pastiprinoties Covid-19 ierobežojumiem, līnijas operatori novēro, ka emocionālu spriedzi, vientulību un nepieciešamību izrunāties meklē aizvien gados jaunāki cilvēki. 2020. gadā kopējais saņemto zvanu skaits pieaudzis par 24% un vidējais sarunas ilgums palielinājies no 24 līdz 29 minūtēm.
Kopš projekta dibināšanas 2018. gada rudenī uz tālruņa līniju 26564564 zvanīts 6546 reizes. 2020. gadā, salīdzinot ar gadu iepriekš, zvanu skaits pieaudzis par 24% – pērn uz līniju Parunāsim zvanīts vairāk nekā 3500 reižu. "Veidojot projektu, bijām iedomājušies, ka cilvēki lielākoties zvanīs, lai dalītos bēdās, stāstītu par problēmām, kas viņus piemeklējušas. Arī šādi zvani mums pienāk, tomēr 60% vēlas vienkārši parunāt par dzīvi. Zvanītāji stāsta par savām ikdienas gaitām, dalās priekā – viņi vēlas ar kādu aprunāties par to, kas notiek viņu dzīvē, kā viņi jūtas," stāsta uzņēmuma vadītāja Inga Muižniece.
Visbiežāk zvanītāji ir no Rīgas, tad salīdzinoši biežāk zvana no Cēsīm, Saldus un Jelgavas. Pārsvarā tie ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem tālrunis joprojām ir galvenais saziņas veids ar ārpasauli. Deviņas no desmit zvanītājiem ir sievietes. 90% zvana atkārtoti, jo teju visi pēc sarunas atzīst, ka tā bijusi vērtīga. Kopš pērnā gada oktobra vidus uz līniju iespējams zvanīt arī nedēļas nogalēs. Jāpiebilst, ka par līnijas Parunāsim operatoriem strādā cilvēki ar invaliditāti, ar empātiju uzklausot ikvienu zvanītāju.
Vienas sarunas maksimālais ilgums ir 40 minūtes, un, kā atzinuši vairāki regulārie zvanītāji, tās viņiem ir vērtīgākās minūtes dienā. "40 minūšu sarunas laiks ir izrēķināts ne tik daudz no klientu, cik no darbinieku – operatoru – pozīcijas, ņemot vērā viņu praktisko pieredzi. Tas ir laiks, ko viņi sarunu biedram var pilnvērtīgi veltīt nenogurstot un kad nav nepieciešamības, teiksim, aiziet padzerties vai apmeklēt labierīcības. Klienti šo noteikumu ir pieņēmuši, un pastāvīgie zvanītāji jau paši seko līdzi sarunas laikam, citi pat pa dienām ir sadalījuši, kurā laika posmā katrs piezvana – no rīta vai vakarā. Tas ir līdzīgi kā pieraksts pie daktera," paskaidro Inga Muižniece. "Arī ģimenes ārstiem esam izsūtījuši savus plakātus, aicinot iedrošināt zvanīt līnijai Parunāsim."
Pērnā gada nogale bija īpaši smags laiks vientuļiem cilvēkiem. Daudzi seniori nevarēja satikties ar saviem bērniem, mazbērniem, līdzgaitniekiem. "Patiesa uzmanība un ieklausīšanās ikvienam ir ļoti svarīga. Tomēr nevar teikt, ka aizvadītie svētki sarunu tematikas ziņā bija īpaši bēdīgāki, cilvēku noskaņojums kopumā ir bēdīgāks jau kopš pērnā gada oktobra," novērojusi Inga Muižniece.
Lielākā sāpe
Sonido ir sociālais darba integrācijas uzņēmums, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti. Sociālais projekts Parunāsim augstu novērtēts gan starptautiski, gan arī Latvijā. Konkursā Gada balva cilvēku ar invaliditāti atbalstam, kuru pērn jau sesto gadu rīkoja Latvijas Republikas tiesībsargs sadarbībā ar Invalīdu un viņu draugu apvienību Apeirons un Latvijas Nacionālo bibliotēku, Sonido īpašniece Inga Muižniece ieguva galveno balvu individuālā snieguma kategorijā nominācijā Nodarbinātības veicinātājs.
Sonido piedāvā arī iespēju iegādāties pakalpojumu Uzdāvini sarunu biedru, kur iespējams izvēlēties piemērotāko sarunas laiku un tēmu. Piemēram, zvanu centra operators var piezvanīt un atgādināt senioram iedzert zāles vai iziet pastaigā, palasīt priekšā mīļāko žurnālu vai aprunāties par viņam tuvu tēmu. Kā realizēt pakalpojumu? Vai bērni, mazbērni šo iespēju var uzdāvināt savam tuvajam senioram? Inga Muižniece paskaidro: "Jā, šāda iespēja ir – ieejot mūsu mājaslapā www.sonido.lv, var nopirkt dāvanu karti, norādot konkrētu summu. Mēs sazināsimies ar dāvanu kartes pasūtītāju, lai noskaidrotu, kam būs jāzvana, kāds ir šī cilvēka profils, tad sazināsimies ar klientu un izstāstīsim piedāvātās iespējas no savas pozīcijas, vienosimies par laiku, kad seniors grib runāt, par sarunas tematiem. Varbūt cilvēks grib, lai viņam palasa grāmatu vai kopā risina krustvārdu mīklu. Operators būs sagatavojies šīm sarunām."
Ko tad, ja klients vēlas runāt par sensitīviem politiskiem jautājumiem? "Tādā gadījumā operators atver internetā jaunākās ziņas, izzina politiskos notikumus un sagatavojas tematiem. Kā mani darbinieki ir atzinuši, pateicoties šim darbam, viņi ir paplašinājuši savu redzesloku, jo uzzina daudz jauna par dārzniecību, ceļošanu, baletu, mākslu, grāmatām utt. Sarunām ar regulārajiem zvanītājiem operatori gatavojas, lai būtu labāki sarunu biedri," stāsta Inga Muižniece.
Operatora un konkrētā klienta personiskās intereses netiek speciāli pielāgotas, taču operatori savstarpēji apmainās ar informāciju par zvanītāju profilu, lai katrs būtu gatavs sarunas tematam. Un tomēr – vai pastāv iespēja sastrīdēties? Inga Muižniece uzsver: "Mūsu operatori klientiem nepauž savus personiskos uzskatus. Līnijas galvenais noteikums ir pieņemt. Mūsu operatori ir arī kristīgi cilvēki, un tas netraucē uzklausīt to zvanītāju viedokli, kuri ir noliedzoši kristīgajā dzīvē. "Pieņemšana" ir mūsu atslēgas vārds, ar kuru strādājam. Cilvēku pieņemam tādu, kāds viņš ir, nemēģinot ne uzlabot, ne izskaistināt viņa viedokli vai pārliecināt par citu viedokli. Tāpēc mums arī ir pastāvīgie klienti – mēs neliekam viņiem mainīties. Bieži vien tā arī ir lielākā cilvēku sāpe, ka viņus nepieņem."
Kļuvuši arī kā draugi
Inga Muižniece ir psiholoģe, savulaik jaunībā pati strādājusi par telefona sakaru operatori, spilgti izjūtot šī darba specifiku, kad operatoram vispirms jāuzklausa zvanītāja negācijas. Viņa novērojusi: "Sarunas emocionālā daļa var sasniegt pat līdz 70% no sarunas, līdz zvanītājs ir gatavs sākt risināt sarunu konstruktīvi. Cilvēkam vajag izrunāties! Radās ideja, sāku pētīt līdzšinējās piedāvātās iespējas un sapratu, ka piedāvājumos ir vien konkrētu speciālistu pakalpojumi. Izpētīju, ka vienkārši parunāšanās iespēju Latvijā cilvēkiem nav, tādu nav arī Eiropā, vien ASV līdzīgu pakalpojumu piedāvā kādā pansionātā. Nolēmu izveidot šādu zvanu centru Latvijas iedzīvotājiem."
Zvanu centrā Parunāsim strādā pieci operatori vecumā no 50 līdz 60 gadiem – cilvēki ar invaliditāti, tādi, kuriem piemīt empātija, kuri pieņēmuši paši sevi ar savu problēmu. "Citas iemaņas šajā darbā nav tik svarīgas kā empātija, un empātiju var nopelnīt, izejot cauri daudziem posmiem savā dzīvē. Tie ir cilvēki ar invaliditāti, kuri samierinājušies ar savu situāciju, un viņi ir izcili operatori," piebilst Muižniece.
Viens no operatoriem ir Andris Lūsis (56), otrās grupas invalīds, viņš pārvietojas ratiņkrēslā un zvanu centrā sarunu uzturētājs ir jau trešo gadu. Invaliditāte viņu skārusi pēc insultiem pirms 14 gadiem. Pirms tam viņš bijis ēku pārvaldnieks, bet vispār dzīvē strādājis dažādos darbos. "Man patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Pašlaik paralēli tālmācībā mācos par kapelānu, ceru būt kapelāns sporta jomā. Mani sports ir saistījis visu dzīvi. Kādreiz, kad biju vesels, pats braucu autokrosā. Kapelāni Latvijā ir militārajās struktūrās, slimnīcās un pamazām kļūst vajadzīgi arī sportā, piemēram, basketbola klubos, hokeja komandās. Es vairāk sliecos uz sportu cilvēkiem ar invaliditāti, tiem, ar kuriem kopā spēlējam boča spēli," pastāsta Andris.
Viņa sarunu biedri līnijā Parunāsim ir ļoti dažādi, arī temati visdažādākie. Andris min apspriestās grāmatas, baletu. "Par baletu sāku Vikipēdijā interesēties, ievācu informāciju citur, un sarunu biedrs atzina, ka es šajā jomā ko zinu," smaida Andris Lūsis. "Nesen bija kāds sarunu biedrs vecumā virs 90 gadiem, viņš vēlējās apspriest kādu grāmatu, bet uz to neko daudz nevarēju atbildēt. Tajā dienā, ejot gulēt, vēl pārdomāju – ja šis onkulītis piezvanīs vēlreiz, pajautāšu par premjerlīgas vislabāko futbolistu. Cilvēki var būt zinoši dažādās jomās. Viņš tiešām piezvanīja, uzdevu šo jautājumu, un mums pēc tam vēl abiem bija interesanti parunāties par padomju laika mašīnām."
Andris Lūsis uzskata – cilvēkiem ar invaliditāti šāds darbs ir ļoti piemērots: "Man patīk! Esmu strādājis dažādās jomās, bet šķiet, ka uz vecumdienām man kā vistuvākais paliks šis darbs." Vai šajā darbā var iemantot draugus? Andris spriež: "Trīs gadu laikā ir ap 300 pastāvīgo zvanītāju. Daudzi prasa, vai drīkst operatoru uzrunāt uz "tu". Savā ziņā viņi jau ir kļuvuši par draugiem."