Satiktie cilvēki ir vērtība un atbalsts

Simtgade

''Sekoju visam līdzi, kas notiek pilī, jo ar visiem tik daudz gadu kopā būts, ka nemaz nevar citādi,'' sarunas toni nosaka Ženija Katkovska, VEF Kultūras pils bijusī direktore. Tiekamies mēs, protams, pilī. Ženijas kundze ar visiem sasveicinās, pārmij kādu vārdu, norunā tikties un sazvanīties. ''Novembra sākumā būs pasākums Daugavas vanadzēm. Man jāvada Viļņa Salaka vīru vokālā ansambļa 55 gadu jubileja. Tā tas iegājies kopš seniem laikiem, kad aktierus un pasākuma vadītājus ne vienmēr finansiāli varējām atļauties, tad nu rakstījām scenārijus, vadījām pasākumus – bijām plaša profila kultūras darbinieki,'' saka Ženija. Obligātais pasākums viņai ir ikmēneša tikšanās VEF Minox veterānu klubā.

Faktiski jaunā paaudze jau nemaz nezina, ka bija tāda rūpnīca, ka bija ģeniāli sasniegumi. Ja izgudrotāji, kuri strādāja VEF, dzīvotu kapitālisma pasaulē, tad būtu miljonāri!'' 

lepni saka Ženija Katkovska un iesaka izlasīt šogad iznākušo grāmatu Nezūdošās vērtības. VEF vēsture un mantojums – 100 gadi. Viņa stāsta, ka grāmatas atklāšana izvērtās grandioza, jo 10. jūnijā vefam palika 100 gadi. ''Starp citu, reiz vefā strādāja 20 tūkstoši! Bet VEF Kultūras pilī – 800 vietas. Triju nedēļu laikā man mājās bija kā telefonu centrālē, meklēju sponsorus pasākumam. Bija koncerts, tikšanās, sarunas. Emocionāli pacilājoši. Daudzi pēc tam teica paldies,'' gandarīta ir Ženija.

Skolas laika rūdījums

''Visi uzskata, ka vienmēr esmu visu varējusi. Es jau lauku meitene,'' saka Ženija. Uzaugusi viņa ir Kalnciemā: ''Toreiz nebija darba, ko nemācēju. Rudzus sēju, bietes ravēju, gāju mammai četros no rīta palīgā govis slaukt. 1949. gadā sāku iet skolā un, kad lidoja lidmašīnas, bieži metos grāvī slēpties. Tas man no bērnu dienām, jo kara laikā, tiklīdz dzirdējām lidmašīnu tuvojamies, tā ar mammu metāmies grāvī.'' Klases audzinātāja Ženijai teikusi, ka uz aktieriem jāiet, jo skolā nebija neviena pulciņa, kurā viņa nepiedalītos – dejoja, dziedāja, sportoja. 

''Man jau laikam uz pieres bija rakstīts, ka esmu organizatore, no pirmās klases visu laiku biju klases vecākā.''

Pēc skolas beigšanas – tēvs ļoti slims, brāli iesauca armijā, mācīšanās bija jāatliek, jo galvenais bija palīdzēt mammai. Darbs bija jāmeklē Rīgā. ''Man izstāstīja, ka pie Gaisa tilta esot liela rūpnīca. Nonācu līdz kadru daļai, kur iedeva norīkojumu uz 15. korpusu, 13. cehu. Ieeju pie priekšnieka. Viņš jautā: ''Redze laba?'' Teicu: jā! Nu tad uzrakstīja– ''tīšana''. Uz 4. stāvu!'' stāsta Ženija. Jau nākamajā dienā viņa sēdējusi pie releja spoļu tīšanas. Pēc pusgada jau bija brigadiere. Kad viņu ielikuši par meistara palīgu, tad visvairāk uztraukusies, ka sapulcēs krievu valodā būs jārunā. Viņas atmiņas par tiem laikiem ir spilgtas, kolorītas. Gan kā brāķis saražots, gan kā tante Taņa vedusi strādniekiem ar ratiņiem kafiju ar pienu un belašus.