Rūp vēsture
Alma Kāle bez atalgojuma vada Gaviezes senlietu krātuvi Atmiņu pūrs, kur ir eksponāti par skolas dzīvi no 1804. gada, amatnieku darbarīki, dokumenti, dziesmu klades, senas rotaslietas, nauda utt. Katru vēsturisko priekšmetu pavada stāsts, dažs arī ar pipariņu. Par to, ka senlietu krātuve iekārtota Gaviezes muižas vecākajā dzīvojamā mājā, sauktā par Dižgaviezi jeb Pasta ēku, Alma diži nebēdā: "Vecas grīdas, arī durvis un instalācija. Varbūt vainīga mana pieticība. Bet dzīvē taču neko daudz nevajag. Krūzīti greznu un mazāk greznu? Mugurā ko ģērbt? Neskaties uz lupatām, acīs paraugies! Ir tik daudz foršu lietu, par ko priecāties."
Gaviezes lepnums – Keizerlingu dzimtas muiža, kas būvēta vēlā klasicisma stilā. Barons te esot sācis dzīvot ap 1810. gadu. Blakus parks ar aleju un lapeni galā. "Senāk tur baronese ar meitām lasīja grāmatas, tagad jaunā paaudze dzer aliņu, bet mēs – rokdarbnieces – sakuram ugunskuru un krāsojam dzijas aušanai. Gatavos darbus dāsni atdāvinām. Šogad esmu tikai vienu kājdeķīti pārdevusi, jo stiprie diegi un krāsa ir jāpērk. Ārkārtīga nozīme ir krāsām, tās noskatu dabā – akmens, uz tā sūnas, vizbulīte, kliņģerīte, koku lapas. Rudenī aktuāla pīlādžu tēma."
Pēc 1905. gada dedzināšanas barons par īpašumu nelicies ne zinis. Valsts to nodevusi pašvaldības rīcībā, kas, gluži kā mūsdienās, aizbildinājusies ar līdzekļu trūkumu remontam. 1936. gadā šeit sākusi darboties Gaviezes pamatskola, lai gan būvvalde iebildusi: skolotāju dzīvoklīšos plīts ir, bet mūrīša nav, siltums sprūk ārā pa skursteni, un arī trepes par stāvu. A. Kāle stāsta, ka ar šo mācību gadu skola Gaviezē vairs nefunkcionē. Pagaidu mītne šeit ierādīta bērnudārzam, ko apmeklē 40 audzēkņu. Tikmēr senās ēkas liktenis Almas kundzi neatstāj vienaldzīgu: "Jumts tek, malkas krāsnis čupā. Līdzko nav apkures, nams iet postā."
Vai lauki neizmirs? A. Kālei par to savs redzējums: "Zeme necieš, jo lielie zemnieki apstrādā simtiem hektāru. Lai spēcīgs lauksaimnieks tās platības apstrādā, bet mājiņās sezonas laikā mīt pilsētnieks ar savu dzīvoklī notupējušo suni un kaķi. Protams, tukšas ēkas arī ir, jo vairāki īpašnieki nevar vienoties, kā mantu sadalīt."
Caur sūrumu
Almas mūžs aizsācies Tadaiķu pagasta Vārtājas ciemā. Jaunākā no māsām allaž valkājusi trīs vecāko apģērbu un apavus: "Ceturtajā klasē apskaudu puisīti, kuram bija jaunas pastaliņas. Savas! Pati pie pirmās kleitas tiku 7. klases izlaidumā." Pēc vidusskolas meitene tēmējusi uz Mākslas skolu, bet iestājeksāmenu laikā izlēmusi doties pelnītajā ekskursijā uz Ļeņingradu. Aktīvajai komjaunietei ieteikts mācīties par vecāko pionieru vadītāju. Viņa atceras: "Ar savu koferīti ierados Bārtā, bet uzzināju, ka esmu nosūtīta uz Gaviezi, kur vajadzīga arī sporta skolotāja."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 13. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!