Uz garāku sarunu tiekamies Latvijas Zinātņu akadēmijas telpās, kur Rasma kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes lektore lasa lekcijas. Viņa ir dzīvespriecīgs, nepagurstošs apliecinājums vecajam labajam teicienam – jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Šoruden Rasma Urtāne piedalās konkursā Vecmāmiņa 2018 un jau pusfinālā ieguvusi titulu Vecmāmiņa Zvaigzne. Vēl Rasma raksta dzejoļus un izdod grāmatas, dzied Jelgavas katoļu draudzes korī. Savulaik pašmācības ceļā apguvusi akordeona spēli, klavieres, cītaru, jaunībā arī ģitāru spēlējusi un sevi uzskata par godu spēlmani – spēlē savam, draugu, radu un kaimiņu priekam.
Ķīmiķe raksta dzeju
Rasma Urtāne dzimusi Mežvidos Ludzas pusē, viņa stāsta: "Skola Mežvidos bija ierīkota vecajā krogā, to kādreiz XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā būvējis Pēterburgas bajārs Mihails Urtans, kurš izpircis zemes dzelzceļa tuvumā un sācis tās apdzīvot. Tā radās Mežvidi. Uzcēlis muižu, nosaucis cares Annas vārdā. Care esot viesojusies šajā muižā un ēdināta un izmitināta tikusi Mežvidu krogā. Annas muižā piedzimu arī es." Mežvidos pabeigusi pamatskolu, bet vidusskolā Rasma gājusi Ogres pusē, Taurupē, tur pie sevis paaicinājusi tēva māsa, kura savus bērnus jau bija uzaudzinājusi un palaidusi lielajā dzīvē.
Pirmajā klasē Rasma sapņoja kļūt par saldējuma tirgotāju, bet pēc tam sapnis transformējās un sevi gribējās apliecināt arī aktiermākslā. "Piedalījos visur – koros, pulciņos, dzeju lasīju. Gāju pa savām meža taciņām un lasīju skaļi, ar izteiksmi, domāju, ka neviens nedzird, bet mamma dzirdēja gan. Dzejoļus sāku rakstīt jau skolas laikā," atceras Rasma. Pēc skolas viņa izvēlējās ar inženierzinātnēm saistītu profesiju – tā kā labi padevusies ģeogrāfija, matemātika un ķīmija, iestājusies toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā un absolvējusi Ķīmijas fakultāti. "Kā mans dekāns Uldis Sedmalis teica – es viņa praksē biju pirmā ķīmiķe, kura raksta dzeju, bet mana latviešu valodas skolotāja brīnījās – nekad nebija domājusi, ka Rasma varētu rakstīt dzeju," pasmaida tagadējā docētāja un piebilst: "Es nekad negribēju kļūt par pedagoģi."
Pēc studijām Rasmas darba gaitas aizveda uz Latvijas keramiku, kur viņa bija laboratorijas vadītāja. Pēc četrpadsmit šajā darbavietā Latgales cehos pavadītiem gadiem viņa devusies atpakaļ uz Rīgu, lai strādātu par farmācijas inspektori – pārbaudījusi aptiekas visā Latvijā. Tad bijusi ķīmiķe Rēzeknes slimnīcā, bet nolēmusi dzīvē ko mainīt. "Gadi jau, un par aktrisi studēt vairs taču neiešu. Man padevās biznesa lietas, un 1999. gadā ieguvu maģistra grādu Ekonomikas un vadības fakultātē Latvijas Universitātē. Uzstājos kongresos, konferencēs un, aktīvi darbojoties, tiku pamanīta. Reiz aizbraucu uz Poliju, Čenstohovu, un Dievmātes priekšā toreiz lūdzu: "Dievmāmiņ, iedod man labu darbu." Atceļā man zvana Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors V. Strīķis, aicina strādāt par pasniedzēju. Piekritu, sāku strādāt un sapratu, ka tomēr man šis darbs patīk," atzīst pasniedzēja. Viņa lasa lekcijas par vadības pamatiem, dokumentu pārvaldību, personāla un projektu vadīšanu, lietišķo etiķeti dažādās mācību iestādēs – koledžās un augstskolās – un kopš 1999. gada ir jelgavniece.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 30. novembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!