Vietējie joko, ka tā nav tik klusa kā Sardīnijā vai Menorkā, taču tikai piecpadsmit minūšu gājienā no pilsētas centra. Arī līdzās esošajā Barselonetas pludmalē nekautrīgi kailie atpūtnieki guļ pie paša ūdens, jo pludmales rupjās un irdenās smiltis un akmeņu josla, kas ietiecas ūdenī, nav piemērotas staigāšanai. Tāpat jāuzmanās no stikliem un ūdenī peldošiem papīriem. Svētdienas rītā lielākā daļa pilsētas vēl ir klusa, dzīvojamo māju aizvirtņi ir slēgti un cilvēku uz tikko ar hlorūdeni nomazgātajām ielām ir pavisam maz, daži no tiem vēl dus uz soliņiem.
Ūdeni dzer tikai retais
Rosība pilsētā beidzas vēlu un sākas vēlu. Vakaros karstums ir mazliet atlaidies, tad pilsētas zaļajās zonās var noķert pa kādam koncertam zem klajas debess. Barselonas vakari ir karsti, trokšņaini, garšīgi, veldzējoši un reibinoši reizē. Gracia rajons ar daudzajām un mazajām šķērsieliņām ir kā bišu strops. Pa veikalu un kafejnīcu atvērtajām durvīm izplūst auksts kondicionētais gaiss, bet fasādes apdarinātas, piekarot bicicletu vai tādus eksotiskus atribūtus kā dažādu ragaiņu galvaskausi, piešķirot pasakainu auru.
Nonākusi kādā vietējo iecienītā restorānā, lai izbaudītu īstas tapas, nespēju atturēties no nektarīnu gaspačo, jo pilsētas apstādījumos apbrīnoju oranžos mandarīnus, kas no apakšas jau noplūkti, bet koku zaros lēkā zaļi papagaiļi. Klāt ēdu tradicionālo katalāņu maizi, kas sagrauzdēta cieta un pārsmērēta ar rīvētiem tomātiem. Barselona ir katalāņu autonomais apgabals, pat uz ūdens pudeles ir rakstīts, ka tas ir katalāņu. Tomēr ūdeni dzert izvēlas tikai retais, jo Barselonā pludo vīns, izdarīgais bāra saimnieks tomēr nenotur pusotra litra sarkanvīna pudeli un tas izlīst pār manu blakussēdētāju kalmāriem un anšoviem.
Sangrija vai baltvīns ar ledu brokastīs, pusdienās, vakariņās un līdz pat diviem naktī, kad bāri āra galdiņus novāc, jo pilsētas akmeņainajās iekšpagalmu oāzēs trokšņi atbalsojas vietējo iedzīvotāju miegā, kuri no rīta celsies un kāps uz saviem divriteņiem vai motorolleriem, lai iekļautos bīstamajā pilsētas satiksmē, vai arī mēģinās izbraukt ar savu mašīnu no kādas Gotiskā rajona aklās ieliņas, kas dienas vidū ir arī kurlas – slēģi nolaisti, apslēpjot pilsētas izcilāko restorānu izkārtnes. Tur klīst tikai tūristi, ielūkodamies mazajās aizrestotajās kapelās, bet nespēdami pacelt skatienu augstāk uz senatnīgajām fasādēm.
Sievišķība spridzina ielas
Barselonas gotiskās celtnes īpatnējas ar to, ka tajās nav uzsvērta vertikālā dimensija, kas citādi raksturīga gotiskajai arhitektūrai. Ja paveiksies, vienīgajā pilsētas katedrālē varat nonākt brīdī, kad tajā Baha ērģeļmūzikas pavadījumā iesākas laulību sakraments. Tā ir laba zīme. Barselona ir viena no pilsētām, kurās iemīlēties. Sievišķība, kas manifestēta, ietērpjot nosauļotos augumus plānās un īsās drānās, spridzina pilsētas ielas, metro vagonus un pat baznīcas, varbūt tāpēc Barselonā ir pat Erotikas muzejs.
Barselonā tiek lietota katalāņu valoda, kas līdzās spāņu, basku un galīciešu ir viena no Spānijas oficiālajām valodām. Katalāņi ir katalāņi un nevis spāņi! Brīvības zīmes izkārtas virs ielām un uzlīmētas uz ēku sienām. 2014. gadā katalāņi adaptēja Mārtiņa Brauna komponēto Saule, Pērkons, Daugava, ņemot to par piemēru nevardarbīgai dziesmotajai cīņai par brīvību un autonomiju, padarot to par katalāņu neatkarības himnu.
Ja vēlaties Barselonā noīrēt dzīvokli, jums labāk būt katalānim. Vēl joprojām katalāņu valoda, tāpat kā pārējās oficiālās un mazākās valodas, kurām nav oficiāla valsts statusa, ir spāņu valodas milzu ēnā. Tas atspēlējas arī literatūrā. Pilsētas kultūras centra Virreinas pils iekšpagalmā klavieru pavadījumā skanēja katalāņu mūsdienu dzejas lasījumi, bet turpat aiz vārtiem bija trokšņainā La Rambla un puķu tirgus. Starp citu, ja jautājat par virzienu, jānorāda, vai meklējat tūristu La Ramblu vai vietējo. Lai gan Barselona ir plaša, pilsēta ir izstaigājama kājām, ja vien jūs nemulsina uz ielu tablo parādītās temperatūras atzīmes ar vairāk nekā trīsdesmit grādiem.
Apmeklējums jāpiesaka iepriekš
Apgrūtināta ir arī orientēšanās pilsētā, sekojot torņiem, jo pilsētas reljefa dēļ pat vienubrīd labi saskatāmā Sagrada Familia jau nākamajā mirklī top apslēpta skatienam. Būt Barselonā un neapskatīt Gaudi būves ir tas pats, kas Barselonā nebūt vispār, tāpēc Sagrada Familia apmeklējums jāpiesaka pāris dienu iepriekš, citādi iekšā tur netikt.
No tālienes tā redzama, arī uzkāpjot pa stāvo slīpni līdz Park Güell, kur no skatu terasēm cauri apbrīnojamiem apstādījumiem un vēl pavisam zaļiem citroniem kokos paveras iespaidīgs skats uz visu pilsētu līdz pat Vidusjūras zilgmei – vienai no šīs pilsētas galvenajām vizītkartēm, tomēr pilsēta ir tik daudzveidīga un daudzkrāsaina kā Gaudi mozaīka, ar katru apmeklējumu tajā atklājami arvien jauni, krāšņi skati.
Ceļošanas stāsti un praktiski padomi - www.diena.lv/dienacelo.