Viens no tādiem ir VAS Latvijas dzelzceļš, kuram apaļa jubileja būs nākamajā gadā, tomēr 1918.gadā, kad izveidojās neatkarīga Latvijas valsts, dzelzceļš nebūt netika veidots no jauna. Dzelzceļa infrastruktūra Latvijas teritorijā pastāvēja jau gandrīz 60 gadu, taču neatkarīgas valsts izveide lika pieņemt lēmumu par vienotas dzelzceļu sistēmas izveidošanu.
Tobrīd Latvijas teritorijā izvietotie dzelzceļi atradās Vācijas militāro struktūru pārziņā. Lielāko dzelzceļa tīkla daļu Kurzemē un Zemgalē ekspluatēja 8. Militārā dzelzceļa direkcija (Militär-Eisenbahn-Direktion jeb MED), kā arī 11. direkcija, kuras pārziņā bija Vidzemes un Latgales dzelzceļa līnijas. Vācijas dzelzceļnieku pārraudzībā 1918. gadā bija 1826 km platsliežu (1435 un 1524 mm platuma), kā arī 937 km šaursliežu (600, 750 un 1000 mm platuma) dzelzceļa līniju. Lielākā daļa šaursliežu dzelzceļu kā pagaidu transporta līdzeklis bija būvēti Pirmā pasaules kara gados – Vācijas armijas stratēģisko mērķu realizēšanai. Arī virkne platsliežu dzelzceļu bija būvēti kara gados, neievērojot pat elementāras sliežu ceļu infrastruktūras izbūves prasības.
Savukārt 19. gadsimtā būvētās, saimnieciski būtiskās Rīgas-Daugavpils, Ventspils-Zilupes un vairākas citas dzelzceļa līnijas ilgstoši bija atradušās tiešās karadarbības zonā, kamdēļ to infrastruktūra, it īpaši tilti, atradās kritiskā stāvoklī.
1919. gada laikā pakāpeniski pārņemot šos dzelzceļus Latvijas jurisdikcijā, bija nepieciešams izveidot vienotu Latvijas dzelzceļu pārvaldes struktūru. Tā uzsāka savu darbību 5. augustā. Latvijas valsts dzelzceļu virsvaldes primārais uzdevums bija noorganizēt vilcienu kustību visos pārņemtajos dzelzceļu iecirkņos, lai, pirmkārt, sekmētu Latvijas bruņoto spēku pārvietošanos. Līdz ar to faktiski tikai 1920. gada sākumā dzelzceļi uzsāka funkcionēt kā civila iestāde, nodrošinot gan pasažieru, gan kravu pārvadājumus un risinot tādus svarīgus jautājumus kā infrastruktūras (tiltu, sliežu ceļu, stacijas ēku, signalizācijas sistēmu) atjaunošanu, kā arī nodarbojoties ar kara gados izvestā ritošā sastāva atgūšanu un iegādi.
Jau 1925. gadā tika uzsākta jaunu dzelzceļa līniju būvniecība. Sākotnēji tika attīstīts Liepājas virziens, jo gan pati pilsēta, gan osta faktiski atradās izolācijā, vienīgajai maģistrālajai dzelzceļa līnijai uz turieni vedot cauri Lietuvas teritorijai. Četru gadu laikā tika uzbūvēts jauns 156,5 km garš dzelzceļš starp Glūdas un Alandas stacijām, kas pavēra iespēju nokļūt no Jelgavas Liepājā. Turpmākajos gados tika būvētas gan platsliežu, gan šaursliežu dzelzceļa līnijas, pavisam līdz 1940. gadam izbūvējot jaunus dzelzceļus 840 km kopgarumā.
Vienlaikus tika būvētas jaunas staciju, kā arī saimnieciskās un dzīvojamās ēkas dzelzceļnieku vajadzībām. Izbūvēti jauni, kā arī atjaunoti karā sagrautie tilti un caurtekas. Rekonstruēts sliežu ceļš, attīstīta staciju saimniecība, to skaitā, ierīkojot jaunas signalizācijas un vilcienu kustības vadības iekārtas. Piemēram, Rīgas pasažieru stacijā jau 1925. gadā tika ieviesta ekspluatācijā AEG firmas elektriskās centralizācijas iekārta – tolaik tā bija pirmā šāda tipa vilcienu kustības kontroles un drošības nodrošināšanas sistēma Baltijas valstīs.
Uzlabojumi skāra arī ritošo sastāvu, kurš pēc kara bija skaita ziņā nepietiekams, kā arī gan morāli, gan fiziski novecojis. Lai paātrinātu nokalpojušo tvaika lokomotīvju nomaiņu ar modernāku inventāru, lokomotīvju ražošana tika uzsākta arī Latvijas valsts dzelzceļu darbnīcās Liepājā un Daugavpilī. Savukārt, lai samazinātu ekspluatācijas izdevumus, 30. gadu otrajā pusē vietējās darbnīcās tika uzsākta šaursliežu dīzeļvilcienu ražošana. Latvijas valsts dzelzceļu darbnīcās tika ražoti arī kravas vagoni, pasažieru vagonu būvi uzticot pieredzes bagātajai Fenikss (vēlāk – Vairogs) rūpnīcai Rīgā, kā arī Liepājas Karostas darbnīcām.
Valsts uzņēmumā VEF Latvijas dzelzceļu vajadzībām tika ražotas vilcienu kustības vadības un regulēšanas iekārtas – zižļu aparāti, pārmiju un signālu centralizācijas iekārtas, pārbrauktuvju aprīkojums u.c.
Situācija strauji mainījās Otrā pasaules kara gados, kad Latvijas teritorijā izvietotie dzelzceļi sāka kalpot militārajām vajadzībām. Tika likvidēts gan virsvaldes aparāts, gan izmainīta pati dzelzceļu struktūra, kā arī nomainīts tehniskais aprīkojums.
Tomēr 20 gadu laikā uzkrātā dzelzceļnieku pieredze bija neizdzēšama, tamdēļ arī pēckara gados Latvijas dzelzceļš tika uzskatīts par vienu no labākajiem Vissavienības dzelzceļiem gan pārvadājumu nodrošināšanas, gan tehnoloģiju ziņā.
1991. gadā, nodibinot valsts uzņēmumu Latvijas dzelzceļš, tas tika uztverts par starpkaru (1919.-1940. gadu) Latvijas valsts dzelzceļu mantinieku kā teritoriālajā, tā saimnieciskajā ziņā. Tāpēc droši varam apgalvot, ka Latvijas dzelzceļš 2019. gadā atzīmēs 100 gadu jubileju.
Savukārt sadarbībā ar portālu diena.lv jau šogad Latvijas dzelzceļš sniegs ieskatu astoņos video stāstos par dzelzceļu, tā lomu tautsaimniecībā, cilvēkiem, kas nodrošina dzelzceļa ikdienas darbu, procesiem, kas cilvēkiem no malas, iespējams, nešķiet vienkārši saprotami, un jauniem tehnoloģiskās attīstības virzieniem, pie kuriem uzņēmums strādā šodien.
Portāla Diena.lv sadaļā Dzelzceļa stāsti iepazīsties ar dzelzceļa vēsturi, mūsdienām, vietām, cilvēkiem un procesiem, kas ļauj vilcieniem ik dienu ripot pa Latvijas sliežu ceļiem.