Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Iespējams, ka labākais plāksteris pret zaudējuma sāpēm ir jauns suns

"Lai kaimiņi domā, ka esmu veca un dīvaina, sarunājos pati ar sevi, bet es katru rītu aizeju pie Todzītes un Simbiņas - sasveicinos, parunājos, nopūšos, paraudu," saka mūsu omīte. Kad citos medību laukos šogad aizgāja mūsu jaunākā sune, apglabājām viņu dārza tālākajā stūrī, kur zaļo divi dekoratīvie kociņi. Vecās Simbiņas aiziešana drīz vien pēc Todzijas nebija pārsteigums - viņa bija nodzīvojusi gandrīz divus Bernes ganusuņa mūžus. Simbu apglabājām turpat dārzā blakus Todzijai.

Septembra otrā svētdiena ir Mirušo dzīvnieku piemiņas diena. Kāds šajā dienā dodas uz dzīvnieku kapsētu, kāds varbūt uz nomaļu mežmalu, kāds uz dārza tālāko stūri - cilvēki, kas savus dzīvnieciņus mīlējuši patiesi, atceras viņus teju ik dienu. Es svētdien aizdegšu svecītes, pieminot Simbu un Todziju.

Mammu, glāb!

Vienmēr esmu ieteikusi - kad nomirst suns, vienīgās zāles ir paņemt citu suni vietā. Tā es tiku pie sava pirmā bernieša. Tajā dienā, kad nomira mūsu Vidusāzijas aitusuns, aizbraucu uz darbu un sapratu - nē, mājās, kurās nav suņa, neatgriezīšos. Biju dzirdējusi par tolaik Latvijā reto Bernes ganusuņu šķirni. Un, rau, - sludinājums. Braucam skatīties. Pat lētākais man nav pa kabatai, bet saņēmu avansu, dēliņš sasita savu krājkasīti, un jau vakarā braucām mājās ar «plāksteri» skumjām par iepriekšējo suni. Savu bernieti nosaucām par Simbu. Kopš tā vakara par veco suni domāt vairs neatlika laika.

Kaut Simbai viegli gāja suņu skolā, viņa nebeidza pārsteigt. Ja kāds teiktu, ka, kucēnu iemetot ūdenī, tas, instinkta vadīts, nevis mēģinās peldēt, bet pacels ķepiņas gaisā un ar izteiksmi «mammu, glāb mani» ģīmītī laidīsies dibenā, neticētu. Ar Simbu notika tieši tā. Dabūju glābt suņa bērnu, teju lecot no laipas ezerā. Peldēt viņa iemācījās kopā ar manu bērnu - pakāpeniski, apmēram pēc gada - Rāznas ezerā. Tie bija svētki. Drīz ūdens kļuva par Simbas stihiju. Jau izkopusi sevī peldēšanas talantu, suņu meitene bija gatava izpeldēties jebkur, ieskaitot purva akaci.

Pēc trim gadiem, kad Simbai piedzima trīs kucēni, kas paaugās un aizdevās pie jaunajiem saimniekiem, bija sajūta, ka māja atkal ir tukša. Simbai nebija izteikta mātes instinkta, reizēm gribējās viņai teikt - sune, paej malā, es tikšu galā labāk. Taču dienā, kad aizveda prom viņas trešo kucēnu, Simba aizgāja uz savu kucēnu migu un sāka smilkstēt. Tovakar mēs raudājām abas, un dzima lēmums - mums vajadzīgs otrs suns, arī Bernes gans.

Somijas reibinošā

Pirmoreiz Todziju ieraudzīju viņas 12. dzimšanas dienā, kad Prāta vētra Jelgavā uzstājās ar koncertu Četri krasti. Todzija tiešām auga kā četri krasti - neparedzama, bet harismātiskā rakstura dēļ apbūra visus. Viņa bija gatava visus sabučot un visiem ieraust klēpī savus 40 svara kilogramus. Viņa un visnotaļ diskrētā Simba bija kā diena pret nakti. Pastaigāties abas gāja sānu pie sāna cieši blakus, bet, kad ar mums kopā gāja arī mana draudzene ar savu bernieti Līziņu, ļaudis bija neizpratnē - kā gan mēs viņas atšķiram? Tās bija mūsu laimīgās dienas.

Protams, dažkārt mēs strīdējāmies, un reiz Todzija tika pie palamas - Finlandskaja Vodka. Finlandskaja tāpēc, ka Todzija ir Somijas berniešu čempiona meita. Vodka tāpēc, ka es neciešu degvīnu. Šo iesauku sune ieguva agri. Jāpiebilst - Simbas žoklīšu nesaturēšanas reģistrā ir tikai viens sagrauzts dvielis un kalendārs, turpretim caur Todzijas zobiem izgājis viss, ieskaitot rīģipsi uz sienas.

Mans vīrs pāris nedēļu gatavoja projektu, līdz, glīti iesiets, krāsainā izdrukā, vismaz 100 lappušu biezs, tas bija gatavs prezentēšanai. Ir saulaina ziemas diena. Nez kur palicis Todžuks? Parasti saulainās dienās vīrs izdzina mašīnu no garāžas un atvēra durvis - lai auto vēdinās. Sāku saukt Todziju - klusums. Eju meklēt. Nonāku pagalmā, kur stāv mašīna - kas ap to mētājas? Nāku tuvāk - Todžuks laimīgs sēž pie stūres un grauž vīra projektu. Pareizāk sakot, pārlikumu no tā. Pirms izdomāju, ko darīt, ieradās vīrs, un es pirmoreiz ieraudzīju, kā izskatās zaļa cilvēka seja. Piedošana, protams, sunei tika piešķirta.

Kuresāres zvaigznes

Nesen uz ielas redzēju kādu kundzi. Skaists atvasaras vakars. Kundze krietni gados - saģērbusies kā Londonas dižciltīgo aprindu dāma. Viņai pie pavadiņas mazs sunītis. Bilde kā no senlaicīga foto. Apburoši! Kad cilvēks pieķeras sunim, bez mīluļa nav iedomājamas ne brīvdienas, ne svētki. Arī mēs kopā ar Simbu, Todziju un draugu ģimeni, kurai berniete Līziņa, reiz ar mašīnām devāmies ceļojumā apkārt Igaunijai. Ar suņiem pabijām pat Kuresāres pilī. Ar kādu aizgrābtību pils dārzā Todzija klausījās operas svētku ģenerālmēģinājumu! Pat kļuva bail, ka nesāk dziedāt līdzi. Nonācām arī pie Igaunijas ievērojamākā krātera, līdz kuram no augšas ved trepītes. Mana uzmanība bija novērsta, tāpēc par vēlu bija suņus atsaukt atpakaļ, kad tie ar izteiksmi purniņā - beidzot ūdens, jāpeld - ieskrējienā metās lejup uz krāteri, gar kuru staigāja tūristi! Kad suņi beidzot tika atsaukti no krātera, ar kaunu pametām to vietu. Vai tāpēc savas sunes mīlējām mazāk?

Todzijai bija paradums regulāri čiept. Mūsu omītei ir pāri deviņdesmit, viņa virtuvē novāra olu, aiziet uz blakusistabu. Kad atgriežas, olas nav. Ome sāk sūdzēties, ka uz vecumu grūtāka galva. Tikai čaumalas uz grīdas nepamana. Vispār jau Todze mācēja zagt. Ja uz galda bija trīs sviestmaizes, ņēma tikai augšējās divas, vienu vienmēr atstāja. Lai pārējie domā, cik īsti sasmērējuši un kā viņiem ar to prātiņu.

Baltais priekšautiņš

Tagad domāju - lai Todzija apēd kaut visus projektus, nozog visas olas un sviestmaizes, lai kopā ar Simbu izpeldas kaut delfinārijā, es gribētu tikai vienu, lai viņas joprojām būtu man blakus. Visa manu atmiņu mozaīka sastāv gan no priecīgiem, gan mazāk priecīgiem brīžiem, tomēr tie ir kopā piedzīvoti, izdzīvoti. Manai ģimenei dzīve bijusi krietnu tiesu laimīgāka, pateicoties abām sunēm, kuru vairs nav.

Todzijai bija draņķīgs paradums attiecībā uz Simbu - satiekoties ieķerties draudzenei baltajā pakaklē. Kad jutām, ka Simbai šis varētu būt pēdējais dzīves gads, domājām - kā Todžuks ies staigāt bez viņas. Taču Todžuks strauji aizgāja šajā pavasarī, Simba - vasaras beigās, un es domāju - vai Todzija tur, uz mākoņa maliņas, arī sagaidīja Simbu, ieķeroties viņai kreisajā pakaklē. Simbai tāpēc regulāri bija slapjš baltais Šveices "priekšautiņš" (berniešiem uz krūtīm ir šķirnei raksturīgs krāsojums - balts krusts - red.). Man tagad grūti apgalvot, ka ieteicamākais plāksteris pret zaudējuma sāpēm ir jauns suns. Vienmēr dzīvē ir kāds suns vai manā gadījumā divi, pēc kuriem šķiet - neviena cita labāka vairs nebūs. Ja nu tomēr?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kā uzglabāt un pasniegt sieru?

Laiku pa laikam nākas secināt, ka siers, ko esat nopirkuši lielākā daudzumā, stāvot ledusskapī, apvilcies ar zilganu pelējuma kārtiņu. Turklāt tas nebūt nav tas pelējums, kura dēļ slavējam rokforu...

Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko