Lūkojoties no augšas, Dainas Zvejsalnieces dārzs atgādina kaut ko fantastisku - spilgti, koncentriski apļi, košas krāsu pārejas, mistiskas figūras. Nokāpjot lejā no mājas balkona, tuvumā atklājas arī sirsnīgas un vienkāršas detaļas - suņabūda dāliju krūmos, mazā Katrīna, dārza vienaudze, šķelmīgi paslēpusies zem krāšņajiem petūniju un ģerāniju podiem, bārbeļu krūms, kas liesmo sarkanās ogās, savukārt, saimnieces Dainas silti rudās matu šķipsnas grūti atšķirt no mālaini oranžajām mārtiņrozēm. Paradoksāli, bet dārzs izskatās veidots tik pārdomāti, taču vienlaikus ir arī nepabeigts - gluži kā adījums, kuram jebkurā brīdī var piefantazēt gan piedurknes, gan apkakli. "Man te bija vienkārši zemes gabals, es ņēmu papīru, zīmēju kontūras, stigas, plānoju, te būs dzeltens, te zils, te balts, sarkans, rozā, tad es augus piemeklēju. Vispirms es visu izsapņoju, tad es sāku to likt dabā, un tad, kad liec dabā, tu redzi, ka vajag šo un to pamainīt. Tas ir radošs process," saka Daina Zvejsalniece, pēc profesijas friziere, mācību centra Austrumvidzeme pasniedzēja. Viņas dārzs zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim, taču viskrāšņākais ir tieši tagad - pirms pirmajām salnām.
Dzīves pārmijas
"Tas bija viens mans dzīves posms, kad es sev teicu: es vairs
nebūšu friziere! Kādi divdesmit gadi bija par frizieri nostrādāti
četrās vietās laukos, es biju individuālais uzņēmējs, papīru ķēpa
liela, bet bez papīriem arī negribējās. Nu bet viegli pateikt, es
nebūšu friziere, bet kas tad es būšu? Kā pārvilkt svītru un visu
radikāli mainīt? Bija jāpieņem kaut kāds lēmums. Ideālā variantā
notiek tā: cilvēks dara to, ko viņš zina un kas viņam patīk. Kas
tad man bija? Puķes!" spītīgi saka Daina. Toreiz dzīve visu
nolikusi savā vietā, pieteicies trešais bērniņš, Katrīna, kas nu
jau ir pirmklasniece. Kopā ar viņu veidojies arī šis dārzs. Tomēr
friziera amatu Daina pilnībā nav atstājusi - gan sev, gan
kaimiņienēm mākslinieciski modernas frizūras un griezumus arvien
sameistaro, turklāt māca arī jaunos frizierus.
"Tad es vīram teicu, taisīšu stādu audzētavu! Uzraku visu, tur,
kur bija kartupeļi, saliku puķes, un tad, kad man bija jau trīs
vagas, man likās, uh, cik man to ir daudz!" stāsta Daina.
Pakāpeniski iekopta visa teritorija, taču lai varētu īstenot savas
idejas un mācīt citus, pietrūcis zināšanu, tāpēc nācies mācīties,
Daina bija viena no pirmajām Latgalē, kas profesionāli apguva ziedu
kārtošanas mākslu. "Ja pēc gudrām grāmatām, tad ir jāsaka tā: ir
kompozīcijas likumi, kas visiem māksliniekiem ir vieni un tie paši,
atšķirība tikai, kā mēs katrs to saprotam, izjūtam un lietojam. Es
ar otu negleznoju, vecākā meita gan man ir diplomēta māksliniece.
Man dārzā patīk spēlēties ar krāsām un formām. Krāsa jau ir pirmā,
ko cilvēks uztver. Es šos krāsu un kompozīcijas likumus mēģinu
salikt dobē."
Augi kā glezna
Tagad Dainai Zvejsalniecei pieder viena no bagātīgākajām un daudzveidīgākajām krāšņumaugu kolekcijām. Cik to augu ir, nav saskaitīts, taču lielajā dobē pārstāvētas visas puķu grupas, viengadīgās, divgadīgās, sīpolpuķes, daudzgadīgās. Katrai puķei atrasta sava vieta - gan krāsas, gan formas ziņā, turklāt, kā atzīst Daina, pašas par sevi atlasās puķes, kas ir samērā viegli kopjamas. Par tām viņa var stāstīt aizgūtnēm, it kā veidojot mākslas darbu. "No dzeltenās krāsu gammas fantastiska puķe ir mīkstais rasaskrēsliņš, gadā divas reizes uzzied. Tad rudbekijas, hibrīdā zeltslotiņa "Dzintra". Te vēl fonā ir Prževaļska ligulārijas, kas jau ir pārziedējušas, mirdzošā eiforbija, kas zied pavasarī. No pavasara pirmajām puķēm ir dzeltenās narcises, tulpes, krokusi. Uz rudens pusi nāk mārtiņrozes. Zilo krāsu gan grūti noturēt visu sezonu. Uz rudens pusi, tie, protams, ir miķelīši, kas ir ļoti laba puķe, dažādi augstumi un krāsu toņi. Zilā krāsa vairāk ir viengadīgajām puķēm, piemēram, agerātiem. Tālāk sarkanā un baltā krāsa, pavasarī man ir daudz sarkano tulpju, vasarā nāk salvijas, kas ļoti labi zied," stāsta Daina un smiedamās piebilst, ka pagasta priekšsēdētāja to esot pa jokam nodēvējusi par Ļeņina puķi, jo agrāk tā stādīta pie visiem vadoņu pieminekļiem. Tagad tā ir atgriezusies apstādījumos, tāpat kā leduspuķītes, kas nebūt neesot tikai kapu puķes. Labi izskatoties arī sarkanās dālijas, tikai tās grūti ziemā saglabāt. "Tas baltais krūms vidū ir ošlapu kļava. Šajā sarkanbaltajā kompozīcijā tā ir centrālā dominante. Tā visu vasaru ir balta. Es jau meklēju kaut ko tādu, kas katrā krāsu grupā strādā ilgi. Baltā krāsa pavasarī ir baltajās narcisēs, atraitnītēs, tagad, rudenī, tie būs baltie miķelīši. Vēl ir baltie kāposti - rozīgi ar baltu viduci, tie izturēs arī mīnus piecus grādus. Tālāk pelēkais dārzs, pelēkzilā lavanda, viengadīga puķīte cinerārija, fantastiska ir vilnainā sārmene ar pūkainām, pelēkām lapiņām. Pie pelēkās krāsas vēl ir dekoratīvā zāle, pelēkā smilga, veronika, lai atdzīvinātu, tur man drusku ir baltais un zilais ielikts. Lūk, oranži brūnais laukums. Pavasarī zemie īrisi, ļoti laba puķe ir dienziede, protams, arī visparastākā zemā un augstā samtenīte, agrās mārtiņrožu šķirnes, mombrēcijas. Var tās pašas kannas paņemt ar tumšām lapām un oranžiem ziediem. Ir arī oranži brūnās tulpes," Daina pārlec pa krāsām kā pa klavieru taustiņiem. "Tad mēs aizejam līdz rozīgi violetajam, tur ir vesela kolekcija ar astilbēm, arī zemie bārdainie un Sibīrijas īrisi, man ir kādas piecpadsmit īrisu šķirnes savāktas. Nu, protams, agrās mārtiņrozes, dālijas, ehinācijas, ļoti laba, stingra puķe. Viens no kritērijiem dārzā man ir, lai puķe nekristu, bet stingri stāvētu. Tad ir violetie jānīši, kas arī zied pa Jāņiem, kaut gan līdzinās miķelīšiem, rozā īstie miķelīši. Arī vēl liatre, tāda vālīte, hehēras ar rozā ziediem, monardas, bergēnijas ar mūžzaļām lapām," svešādi vārdi birst kā no pilnības raga, taču puķes ir pazīstamas.
Vecas puķes jaunās skaņās
Stādījumus mājas priekšā Daina dēvē par formu dārzu. Te visvairāk dominē skujeņi. Ar parastām dārza grieznēm koki un krūmi izveidoti dīvainās formās, bumbās un spirālēs, apcirpts dzīvžogs, te labi iederas arī pašas ar čiekuriem aplīmēti dārza trauki un dzirnakmens no vectēva mājām, uz kura tagad ziedus birdina fuksija. Ar akmeņiem gan Daina pārāk neaizraujas, jo tie sagādā problēmas dārza kopšanā. Tur, kur ir akmeņi, grūti kopt. Skatu gan nedaudz bojā šovasar kāda ļaunprāša nodedzinātā dārza mājiņa, iespējams, kādam nav paticis skaistums. Par laimi, stādījumi no liesmām nav cietuši. Domu par stādu audzētavu klasiskajā izpratnē pa šiem gadiem Daina tomēr ir atmetusi, jo, viņasprāt, tā ir šaura niša, kur ir grūti sevi realizēt. Viņa sevi uzskata par kolekcionāri, kas arī dažkārt tirgojas ar stādiem. "Šobrīd es savu dārzu vairāk iekārtoju kā apskates objektu, lai brauc un skatās. Un brauc jau arī, dažādu kursu dalībnieki, paskatīties teorētiskās zināšanas praksē, reizē arī stādus grib nopirkt. Gribu piedāvāt kaut ko jauku arī jaunlaulātajiem."
Daina priecājas, ka Latgalē skaistu dārzu paliek arvien vairāk, acīmredzot rušināšanās zemē ir sava veida relaksācija. Arī viņai ideju pilna galva. "Tur, kur tā suņa būda, man būs vecas puķes jaunās skaņās, dālijas, delfīnijas, pīpenes, flokši, magones, ozolītes, nu visādas vecmāmiņu puķes, kas tagad nereti piemirstas. Arī aiz tā dīķa, kur tie krūmi, kādreiz izsapņošu arī tur kaut ko! Lai neredz kaimiņa traktorus!"