Pavasarī, manuprāt, ir īstais brīdis sākt pamatīgi šķirot - ko īsti apēdam. Sāk gribēties dillīšu, lociņu, visādu zaļumiņu. Mana virtuves palodze nokrauta ar sīpoliem ūdensglāzēs un kressalātu trauku. Kressalāti uzdīgst burtiski trīs četrās dienās, spēj tik ar šķērītēm tos apcirpt.
Pēc zemnieku nemieriem ziemā atteicos no lielveikalu piena un braucu pēc tā uz tirgu.
Tagad, ak prieks, atvērās neliels lauku piena produktu veikaliņš arī mūsu rajonā. Nu man ir viss vajadzīgais - piena produkti, dārzeņi, pat gaļa, un tas viss - no pašu zemniekiem. Esmu lepna, ka varu viņus kaut šādi atbalstīt.
Pārtikas produkti tomēr ir jāšķiro - videi un cilvēkam draudzīgie un pārējie. Jāizlasa, kas rakstīts sīksīkiem burtiņiem uz katra iepakojuma, jāmeklē ekomarķējumi (Latvijas ekoprodukts, Zviedrijas Ziemeļu gulbis, Vācijas Zilais eņģelis, Eiropas Savienības ekopuķe, www.ecolabel.com).
Es spītīgi turos arī pie gadalaikam atbilstošas pārtikas.
Nepērku tomātus un gurķus ziemā, tāpat kā krizantēmas pavasarī. Pirkt dilles, kas atvestas no Itālijas, - tas nu tiešām ir par traku! Tomēr, ja gribas kādu eksotiskāku produktu, vērts noskaidrot, vai tā gatavošanā nav izmantots vergu darbs un vai produktam piešķirts godīgās tirdzniecības marķējums Fair Trade.
Ēšana ir viena no cilvēka baudām. Ir vērts to padarīt baudāmu.