Manu dārzu un māju ieskauj lieli koki. Tie ir kā dzīvs režģis, kas ne tikai pasargā no ļauna, bet visos gadalaikos rada patiesi estētisku baudījumu - ziemā balti apsniguši, pavasarī maigi zaļojoši, vasarās - tīkami ēnaini, bet rudeņos - pasakaini skaisti savos krāšņajos ģērbos. Un es patiesi lepojos ar saviem kokiem - veco valriekstu, kļavām, bērziem un liepām. Bet rudenī esmu pateicīga tiem par lapām, kuras varu savākt un sakraut kompostā, zem krūmiem un uz ziemojošiem augiem, lai pasargātu tos no sala. Koku lapas ir ļoti pateicīgs materiāls kompostēšanai - tās ātri sadalās un veido labu labo papildinājumu manai ne pārāk auglīgajai augsnei. Tomēr atstāt tās zālājā gan negribas - lapas pa ziemu izveidos biezu, smagu virskārtu, un pavasarī zālājs nebūs vis zaļš, bet drūmi pelēks. Lapas krauju burtiski visur, kur vien kaut kas iestādīts - ap augļukokiem (kad pavasarī tos uzrakšu, lapas iestrādāšu augsnē), ap rozēm, zem ceriņkrūmiem, lielajā mežrozīšu krūmā, gar kaimiņu sētu (lapas neļaus pavasarī vairoties nezālēm) un, protams, uz komposta kaudzes.
Lai nu kā, bet katru gadu tieku galā ar visām lapām, pat tām, kas atlido no kokiem ielas pretējā pusē, un dažbrīd no sirds brīnos par dārzu īpašniekiem, kuri krauj lapas melnajos maisos un gaida Norbu...
Kā to visu savākt? Pavisam vienkārši! Ik pa brīdim, kad vien ir laiks, paķeru grābekli, ķerru vai maisu un dodos laukā - bezmaksas fiziskā aktivitāte garantēta. Lapas jāsagrābj un noteikti uzreiz arī jāsavāc un jāaiznes. Nekad nevajag atstāt sagrābtās kaudzītes - sak, aiznesīšu vēlāk. Vēlāk var gadīties lietus, un savāktās kaudzes kļūs smagas un salipušas, bet lapkritī lapas krīt katru dienu, kaudzītes var pat pazust un kļūt par negaidītu traucēkli nākamajā grābšanas reizē.
Bet, ja gribas, lai būtu jautrāk - saaicinu draugus uz lapu talku ar Lielo Ugunskura Zupu. Šogad arī mana sešpadsmitgadīgā meita izteica vēlēšanos pagrābt lapas... Labs nāk ar gaidīšanu.