Turklāt tie ir tik kaitinoši brīžos, kad tūristiem jāstāsta, kas tas mūsu nacionālais ēdiens tāds ir. Ja paši līdz šim vēl neesam sapratuši priecāties par vietējām veltēm, tad ticiet man, ārzemniekiem par tiem nāksies stāstīt arvien biežāk un plašāk, jo itāļi, franči un spāņi var stundām ilgi kaismīgi apjūsmot savus produktus un dedzīgi skaidrot, ar ko viens šķiņķis atšķiras no otra, un sagaida tikpat aizraujošus stāstus par mūsu produktiem, kas ieguvuši tādu pašu aizsardzību kā viņu izslavētie gastronomijas gardumi. Kurš gan tagad zinātu tādu Parmas šķiņķi, Mančego sieru vai Pujī zaļās lēcas, ja viņi paši tos nebūtu izdaudzinājuši.
Man ir lepnums par vietējo pelēko zirņu īpašās kvalitātes atzīšanu, kam pamatā ir mūsu klimatiskie apstākļi, augsnes īpašības, tradīcijas un cilvēku darbs. Mūsu pelēkais zirnis ir brūns ar melnu nabiņu un marmorētu zīmējumu, kas tam piešķir pelēcīgu nokrāsu. Taukšķēts tas kļūst mīksts un miltains, bet miziņa tam piešķir dziļāku, viegli minerālu garšu.
Gadu simteņiem zirņi bijuši latviešu ēdienkartes pamatā, līdz tos nomainīja no Amerikas uz Eiropu atvestie kartupeļi. Zirņus ne tikai taukšķēja, no tiem gatavoja putru, zupu, kotletes un pat raudzētas pankūkas. Jau tad mūsu senči labākos un lielākos Vidzemes brūnos zirņus (pelēko zirņu priekšteči) atstāja sēklai, lai nākamajā pavasarī iebakstītu zemē. Jau krietni vēlāk Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā mērķtiecīgā selekcijas darbā tika radīta Latvijas lielo pelēko zirņu šķirne Retrija – vienīgā, kurai ir tik liels zirņu izmērs. Mūsu pelēkie zirņi briedina vislielākos zirņus tieši maigā un mitrā klimatā, kuru ietekmē jūras tuvums un vērojama izteikta četru gadalaiku maiņa. Tiem patīk gan bieži apmākušās debesis, gan kaļķainās smilšmāla augsnes, un jūnija beigās un jūlijā, kad līņā lietus, pelēkajam zirnim ir ziedēšanas un pākšu veidošanās laiks, kad mitrums ir ļoti svarīgs, lai zirņi veidotos lieli un ar plānām mizām. Ja, vērojot lauku ainavu, pamanīsiet, ka labības lauks tā īpatnēji sazaļojis, tad ziniet, lielie pelēkie zirņi tiek audzēti tikai mistrā ar graudaugiem, kas zirņiem kalpo par balstaugu.
Cerams, ka tagad atgriezīsies arī pašapziņa un taukšķētu zirņu maltīte ar speķa aizdaru vairs netiks uztverta ar smīkņāšanu. Tā kā zirņu ēšana sen nav godā celta, mūsu šefpavāriem pienācis laiks pelēko zirņu iekļaušanai mūsdienu Latvijas haute cuisine, lai rādītu, ka ir iespējams pagatavot gardu un mūsdienīgu mielastu no mūsu tradicionālajiem produktiem.