Pieci padomi, kas jāņem vērā, slēdzot sadarbības līgumus:
Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi
Samērā bieži viena no līguma slēdzēju pusēm saņem parakstīšanai līgumu ar tajā jau konkrēti nosauktu Šķīrējtiesu, kurā tiks risināti strīdi, kas var rasties starp abām līguma slēdzēju pusēm. Kāpēc ir būtiski pievērst uzmanību šim līguma punktam? Ja līgumā ir ierakstīta konkrēta Šķīrējtiesa un jūs šo līgumu esiet parakstījis, tad strīda gadījumā jums nebūs vairs iespēju vērsties citā tiesā. Arī, ja Šķīrējtiesa būs pieņēmusi lēmumu par labu otrai līguma slēdzēja pusei, kas jūs neapmierinās, tad pārsūdzēt to vispārējās jurisdikcijas tiesā vairs iespēju nebūs. Šķīrējtiesas lēmums nav pārsūdzams. Būtiska piebilde - abām pusēm ir tiesības noteikt, tieši kurā šķīrējtiesā vērsties!
Lai izvairītos no šāda veida pārpratumiem, ir jāatceras, ka Civilprocesa likuma 23. panta pirmajā daļā teikts - visi civiltiesiskie strīdi ir pakļauti tiesai, ja likumā nav noteikts citādi. Un tas nozīmē, ka pusēm ir tiesības, savstarpēji vienojoties, izvēlēties optimālāko un pieņemamāko strīda risināšanas veidu - ar vispārējās jurisdikcijas tiesas, šķīrējtiesas vai mediācijas palīdzību. Līgumā pat ir iespējams iekļaut visus trīs variantus, atrunājot, ka strīda gadījumā prasītājs var izvēlēties piemērotāko strīda risināšanas veidu.
Diemžēl, līgumi nereti tiek parakstīti, nesaprotot šo alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu būtību.
Paraksta tiesības
Šķiet, tikai loģiski, ka līguma pusēm, kas paraksta šo svarīgo dokumentu, ir, pirmkārt, jābūt tiesīgām līgumu parakstīt. Diemžēl, nereti ir gadījumi, kad to paraksta pilnvarota persona, kurai pilnvaras termiņš beidzies vai pilnvara vispār nekad nav bijusi, vai nav tiesību risināt kādu konkrētu jautājumu.
Tāpēc, slēdzot līgumu starp divām juridiskām personām, vienmēr ir svarīgi pārliecināties, vai norādītajām personām, kuras paraksta konkrēto līgumu šo juridisko personu vārdā, ir paraksta tiesības. Ja nav iespējams pārliecināties, vai konkrētajai personai ir attiecīgā pilnvara, līgumā var noteikt, ka personas, kura paraksta šo līgumu, ir personīgi atbildīgas par visām sekām, kuras izriet no līguma.
Līguma termiņi
Slēdzot līgumu, ir svarīgi noteikt precīzus termiņus. Piemēram, no kura brīža sāk skaitīt līgumsodu, vai kurā brīdī konkrētās līgumiskās attiecības stājas spēkā un cik ilgi tās turpināsies. Civiltiesībās pastāv princips, ka visi līgumi jāpilda. Tas nozīmē, ka slēdzot līgumu, ir jāsaprot, ka gadījumā, ja kāda no pusēm nākotnē neizpildīs noteiktās saistības, pārējām pusēm šīs tiesības tik un tā būs jāturpina pildīt.
Līgumsods un nokavējuma procenti
Bieži ir novērojams, ka līgumos iekļauj līgumsoda apmēru, kas pārsniedz Civillikumā noteiktos maksimālos 10 procentus, taču saskaņā ar pēdējām izmaiņām Civillikumā - līgumsods nedrīkst pārsniegt 10 procentus no pamatparāda summas. Savukārt, ja nokavējuma procentu summa ir lielāka par pašu līgumsodu, prasīt var tikai nokavējuma procentus (Civillikuma 1722.pants).
Līdz pieņemtajām izmaiņām bieži bija gadījumi, kad līgumsods vairākkārtīgi pārsniedza parāda summu. Šobrīd - tikai 10% no parāda summas.
Maksājumu ieskaitīšana
Šobrīd Civillikumā ir grozīta arī samaksas kārtība, ko bieži vien līguma slēdzēju puses neievēro. Tā Civillikuma 1843. pants nosaka, ka, ja kāds samaksā tikai daļu no sava parāda, tad viņa maksājumu vispirms ieskaita vēl nenomaksātos procentos, pēc tam kapitāla dzēšanai un tikai pēc tam līgumsoda dzēšanai. Citāda vienošanās par līgumsoda dzēšanas kārtību nav spēkā.
Kāda situācija bija vērojama vēl nesenā pagātnē? Parāda piedzinējs vispirms iekasēja līguma sodu, tad soda procentus un tikai pēc tam pašu parāda summu. Kā rezultātā, ja parādnieks nevarēja uzreiz visu summu samaksāt un maksāja to pa daļām, - viņu sagaidīja ilgs riņķa dancis ar parāda atgriešanu. Šodien parāda atgriešana vispirms tiek ieskaitīta vēl nenomaksātos procentos, tad pamatsummā un tikai pēc tam – līgumsodā.