Mājā Annas mamma bija nodzīvojusi lielāko daļu mūža - tur izauguši abi viņas bērni un pirmos dzīves gadus pavadījis arī mazdēls. Dzīvesvietā viņa gadiem ilgi bija mitusi par simbolisku īres maksu, tāpēc pensionārei ar smieklīgi mazu pensiju atrast jaunu mājvietu nebija viegli. Anna piedāvājusi nākt dzīvot pie sevis. Taču, tā kā viņa ar vīru un dēlu dzīvoja nelielā divistabu dzīvoklītī, Annas mammai bija skaidrs, ka viņas gulta ietilptu tikai virtuvē vai koridorā. Viņa pateica nē. Savukārt dēls jau pirms vairākiem gadiem bija devies peļņā uz Angliju, lai savilktu galus un nomaksātu treknajos gados ņemtos kredītus. Tāpēc arī no dēla kaut ko prasīt viņai likās neiespējami.
Pamazām tika apsvērta iespēja dzīvot pansionātā, tomēr Annas mamma par to negribēja ne dzirdēt. Sak', es jau nedzīvošu nabagmājā. Turklāt viņa baidījās, ka, izvēloties pansionātu, būs jāatvadās no labā drauga suņa. Arī ģimene nelabprāt gribēja mammu ievietot pansionātā, tāpēc visiem spēkiem meklēja jaunu dzīvesvietu.
Tomēr, sapratusi, ka atrast kaut ko būs grūti, piekāpās un palūdza meitu, lai aizved apskatīt pansionātu. Abas aizbraukušas. Briesmīgā nabagmāja patiesībā izrādījusies visai omulīga veco ļaužu dzīvojamā māja ar svaigi remontētu istabiņu, atsevišķu virtuvi, siltinātiem logiem un (kas pats svarīgākais) ar iespēju turēt mājdzīvnieku. To dzirdot, Annas mamma atplauka un pamazām sāka plānot pārvākšanos.
Decembra vidū ģimenes lokā visi svinējuši mazdēla dzimšanas dienu. Vienā brīdī Annas mamma lūgusi znotu apsolīt - ja ar viņu kādreiz kaut kas notiek, lai nekādā gadījumā neiemidzina suni - lai paņem sev vai atrod labas mājas. Znots, labu gribēdams, arī apsolījis. Dažas dienas pirms Jaunā gada Annas mamma apslima un divu dienu laikā izdzisa. Dienā, kad viņai bija jāievācas jaunajā miteklī, ģimene viņu guldīja zemes klēpī. Annas mamma nu bija blakus vīram. Znots sievasmātei doto solījumu izpildīja, un nu jau gandrīz divus gadus uzticīgais suns dzīvo divistabu dzīvoklītī. Džīna viņai ierādīto šauro vietiņu koridorā nesmādē.
Jauna Privātās dzīves diskusija
Ragaviņās uz mežu?
Šajā diskusijā gaidām jūsu viedokļus par to, kā veidojas mūsu attiecības ar mūsu novecojošajiem vecākiem vai vecvecākiem.
Latvijā nav izkopts sociālais tīkls ar veco ļaužu klubiem, hobiju pulciņiem, kur viņi var atrast sev līdzīgus cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Tāpēc mūsu vecie cilvēki jūtas sabiedrības izolēti. Viņiem ir maz naudas, tāpēc viņus neredzam ne kinoteātros, ne kafejnīcās. Toties viņiem ir daudz slimību, jo par veselību viņi iepriekšējā dzīvē pārāk nav domājuši.
Kā mēs izturamies pret viņiem? Vai slepus pasmīkņājam, kad viņi sūrojas par pensijām un klausās Radio 2, nevis pārzina, piemēram, hiphopa slengu un jaunākos tūrisma galamērķus?
Vecie ir arī lepni, viņi negrib pieņemt ne mūsu materiālo, ne arī citu palīdzību. Arī tad, kad paši sevi aprūpēt vairs nespēj. Kā rīkoties?