"Alerģija pret dzīvniekiem var rasties jebkuram cilvēkam, kuram ir iedzimta nosliece uz alerģisku slimību attīstību. Ja iepriekš ir bijusi reakcija pret kādu citu alergēnu, tad varbūtība, ka, sākot turēt kādu no mājdzīvniekiem, attīstīsies alerģiskas iesnas, konjunktivīts vai astma, ir augsta. Jutība pret dzīvniekiem var attīstīties arī situācijā, kad tieša kontakta nav, bet telpās, kurās cilvēks pastāvīgi uzturas, ir izveidojusies pietiekoši augsta dzīvnieku alergēna koncentrācija. Piemēram, publiskās telpās vai sabiedriskajā transportā tas var sasniegt tādu daudzumu, kas alerģiskam cilvēkam var izraisīt šķaudīšanu, acu niezi, asarošanu un citus simptomus," skaidro medicīnas zinātņu doktors alergologs un pneimonologs Māris Bukovskis. Bet kā savienot vēlmi pēc mājdzīvnieka un sadzīvošanu ar alerģiskām izpausmēm?
Izpausmes un izraisītāji
Alerģija pret dzīvnieku ādas daļiņām vai citiem izdalījumiem sastopama biežāk nekā katram desmitajam cilvēkam. Ģimenes vai mājsaimniecības kontekstā – skatot nevis atsevišķu indivīdu, bet nu jau vairākus – alerģiskas reakcijas iespējamība ir lielāka. Šo risku, tāpat kā pārtikas vai putekšņu alerģijas gadījumā, palielina arī iedzimtības faktors – ja alerģija ir kādam no vecākiem, alerģiskas reakcijas varbūtība bērniem ir augstāka, M. Bukovskis stāsta.
Pirmreizējās alerģijas pazīmes parasti parādās mēneša laikā kopš dzīvnieka ierašanās mājās. Ja cilvēks kādu brīdi uzturas vidē bez alergēniem un tad atgriežas, simptomi atjaunojas daudz straujāk. Lai gan alerģija pret dzīvniekiem atšķirībā no putekšņu alerģijas parasti netiek apzīmēta kā sezonālā, tai ir tendence stiprāk izpausties ziemā, kad vairāk uzturamies iekštelpās un retāk saņemamies mājokli vēdināt. Visbiežāk alerģisku reakciju izraisa kontakts ar kaķiem, suņiem, zirgiem, kanārijputniņiem, papagaiļiem, jūrascūciņām vai trušiem.
Alerģijas pazīmes ir katram individuālas, tomēr lielākoties tās ir skaidri atpazīstamas – tiklīdz mīļdzīvnieks uzturas līdzās, cilvēkam asaro acis un viņš šķauda. Tiesa, kā raksta Humanesociety.org, arī alerģisko reakciju intensitāte katram var atšķirties – vienam simptomi var būt viegla kņudoņa, kamēr citam tie jau robežojas ar astmu. M. Bukovskis papildina, ka cilvēkiem ar reakciju pret suņu alergēniem var rasties alerģiskā nātrene ar pēkšņu niezi un izsitumiem vietā, kuru pirms brīža draudzīgi nolaizījis suns. Retākos gadījumos var veidoties arī atopiskais dermatīts – sarkani, raupji un ilgstoši niezoši ādas plankumi.
Šīs reakcijas iespējamas, arī nenonākot tūlītējā un tiešā kontaktā ar pašu dzīvnieku, dzīvnieka vilna, ādas daļiņas un citi izdalījumi būs klātesoši visā dzīvesvietā, un tos uz apģērba var pārnēsāt arī cilvēki. Ja paši dzīvojam ar mīļdzīvnieku un no alerģijām neciešam, bet plānojam doties viesos uz mājām, kur kādam ir šāda reakcija, būtu vērts pievērst uzmanību tam, lai līdz ar ciemakukuli neatnesam arī problēmas, teic M. Bukovskis.
Hipoalerģiski dzīvnieki?
Alerģija pret kaķiem ir aptuveni divreiz biežāk sastopama nekā alerģija pret suņiem, turklāt runči izdala vairāk alerģiskā proteīna, uz ko reaģē cilvēks, nekā kaķenes, raksta Filtrete.com. Tomēr nav tā, ka, piemēram, īsspalvainie kaķi vai suņi izraisa mazāk alerģijas. Vilnas garums imūnsistēmu neinteresē – ja tā pārprot apdraudējumu, tā reaģē, stāsta M. Bukovskis. Bokseri, mopši un dalmācieši (visi ar īsu kažoku) met vilnu gandrīz visa gada garumā. Tiesa, garāka apmatojuma spalva var saturēt vairāk alergēnu – vienkārši tādēļ, ka ir fiziski lielāka. Tāpat aplami ir uzskatīt, ka tā sauktie bezspalvu dzīvnieki neizraisa alerģiju. Arī Meksikas kailsuņi vai sfinksu kaķi cilvēkam var izraisīt alerģiskas reakcijas. Patiešām nealerģiskas suņu vai kaķu šķirnes neeksistē. Zviedrijā veiktā pētījumā atklāts, ka lielo suņu (daudz alergēna) turēšana mājās bērniem agrīnā vecumā mazina alerģijas attīstības risku, turpretī mazie klēpja sunīši, kas izdala maz alergēna, ilgtermiņā diemžēl veicina alerģisku slimību risku. Interesanti, ka, tieši tāpat kā mājdzīvnieka ādas daļiņas liek šķaudīt vai kasīties alerģiskiem cilvēkiem, gadās, ka cilvēka blaugznas var izraisīt alerģiskus izsitumus vai respiratoras reakcijas mājdzīvniekiem, raksta Filtrete.com.
M. Bukovskis vērš uzmanību uz vēl kādu faktoru. Ja dzīvnieku alerģijas simptomi parādās mājās bez mīļdzīvnieka un arī neuzņemot viesus, kuriem pašiem ģimenē ir savs spalvains mīlulis, ir vērts papētīt, vai mājoklī nav ieviesušies nelūgtie mājdzīvnieki – peles vai žurkas. Kopumā jebkuru grauzēju atrašanās mājās var būt dzīvībai bīstama. Piemēram, pasaulē ir aprakstīti gadījumi, kad cilvēki ir miruši no anafilaktiska šoka pēc kāmja kodiena. Kā zina stāstīt M. Bukovskis, arī Latvijā tāds gadījums ir bijis.
Zāles un tīrība mājās
Ārpus mājas cilvēkam ar alerģiju pret dzīvniekiem dzīve būs vienkāršāka. Galvenais – izvairīties no kontakta un saskarsmes ar dzīvniekiem, neuzturoties dabas stūrīšos, zooveikalos, zirgu staļļos, mājās, kur ir mājdzīvnieki, utt. Alerģijas skarti cilvēki mājdzīvnieku var neieviest vai, ja tas mājās jau ir, atdāvināt citiem saimniekiem. Bet ko darīt tiem, kuri nav gatavi šķirties no astainā ģimenes locekļa?
Ja esat iegādājušies kaķi vai suni un piepeši atskārtuši, ka jums ir alerģija, ļoti iespējams, ka dažu nedēļu laikā alerģijas simptomi sāks mazināties, jo cilvēkiem attīstās pierašana jeb tolerance pret savu mājdzīvnieku. Tas gan nenozīmē, ka turpmākā kopdzīve ir absolūti nekaitīga. Pieņemot, ka mīļdzīvnieks ģimenē ir uz palikšanu, būtu vērts vērsties pie alergologa, lai izrunātu iespējamos risinājumus, teic M. Bukovskis. Imūnterapija – regulāras atšķaidīta dzīvnieka alergēna injekcijas vai pilieni zem mēles – var palīdzēt, taču tas ir apjomīgs vairāku gadu projekts. Kamēr ilgtermiņa risinājuma vēl nav, alerģisko reakciju simptomus var novērst ar antihistamīnu līdzekļu palīdzību.
Vietne Humanesociety.org norāda, ka ir svarīgi veikt pārbaudes pie ārsta un noskaidrot, kāda tieši alerģija jums ir, jo var izrādīties, ka tās izpausmes nemaz nav pret mājdzīvnieku, bet gan pret kaut ko citu. Piemēram, iespējams, ka šķaudāt nevis no suņa vai kaķa spalvas, bet no specifiskiem koku ziedputekšņiem, kas nonākuši četrkājainā mīluļa kažokā. Ja testi tomēr uzrāda, ka alerģija ir pret dzīvniekiem, tad jāprecizē, vai iemesls ir alergēni, kas atrodami spalvā un ādas daļiņās (un kuri ceļo pa drēbēm, mājas tekstilu, mēbelēm, sienu virsmām), vai tādi, kas ir, piemēram, mājdzīvnieka siekalās.
Ja kāds no ģimenes locekļiem ir alerģisks, mīļdzīvnieku vēlams biežāk ķemmēt un mazgāt, tā samazinot četrkājaiņa spalvas, ādas un citu izdalījumu izplatību mājās. Ķemmēt var katru dienu, mazgāt retāk, bet vismaz reizi nedēļā. Kā iesaka alergologs, var novilkt robežas savā dzīvesvietā – neļaut dzīvniekam uzturēties guļamistabā, viesistabā vai citā telpā, kuru saimnieki vēlas uzturēt tīrāku.
Vēl palīdzēs regulāra mājas uzkopšana – gan ar putekļu sūcēju, gan grīdu mazgāšana. Mēbeles vēlams izvēlēties tādas, kas ir vieglāk kopjamas un mazāk uzsūc dzīvnieku alergēnus (piemēram, ar ādu, nevis audumu pārvilktu dīvānu). Tāpat mājoklī labāk samazināt paklāju un aizkaru daudzumu. Telpas vēlams bieži un rūpīgi vēdināt vai ierīkot efektīvu ventilāciju. Var izmantot arī gaisa attīrīšanas iekārtas. Alerģijas pret putniem gadījumā jāiztiek bez spilveniem un segām, kas pildīti ar putnu spalvām. Tāpat noder piesardzība saskarē ar aitas vilnu – tāda sega, protams, ir silta, bet labāk tai vismaz uzvilkt pārvalku.