Mājdzīvnieks ir ekstra, par ko jāatbild

Jūnijā būs pagājis gads, kopš Liepājas pilsētas pašvaldības dzīvnieku patversmi Lauvas sirds vada Anna Briede. Agrāk viņa šeit strādāja par veterinārārsti un, kad iepriekšējā vadītāja nolēma mainīt darbavietu, bija gatava pamēģināt. "Konkursā pieteicās vismaz pieci pretendenti. Pieļauju, ka man par labu nospēlēja pieredze veterinārijā, kā arī lielā mīlestība pret dzīvniekiem. Bez tās par vetārstu, kā arī patversmē nevar strādāt. Algas vai normēta darbalaika dēļ to noteikti nedara, lai gan nav viegli ne fiziski, ne emocionāli," atklāta ir jaunā sieviete.

"Mums viņu vairs nevajag"

Kas ir skumjākais, ar ko saskaras patversmē strādājošie? Annas Briedes atbilde nepārsteidz: "Bezatbildība. Ja cilvēki būtu atbildīgi, nebūtu pamestu dzīvnieku, nenāktos pārdzīvot par sakostiem roņu, zaķu un stirnu mazuļiem un izpaliktu daudzas citas problēmas. Regulāri un ar prieku vedot pastaigā iestādes suņus, reizēm novēroju, kā dažs neapzinīgs suņa saimnieks iet krietni nopakaļ savam mīlulim un izliekas neredzam, ka suns pakakā blakus trotuāram. Kad aizrādu, ka sunim jābūt pie pavadas, skan atbilde: "Kā gribēšu, tā darīšu! Tev traucē? Kāpēc viņš nevar brīvi skraidīt?" Tāpēc, ka, saožot vai ieraugot kaut ko intriģējošu, dzīvnieks vienkārši var aizmukt. Instinkti, hormoni… Manuprāt, suns ir ekstra, par kuru cilvēkam ir jāatbild! Pamazām situācija Liepājā kļūst labāka, bet vēl ir, kur augt. Skandināvu algas mums patīk, bet viņu dzīves uztveri negribam akceptēt."

Teju ik nedēļu patversmē atskan telefona zvans: "Vai mēs varam jums nodot savu suni? Jo pārdodam īpašumu, braucam prom no Latvijas." Nē, jāmeklē cits risinājums. Pašvaldības patversme uzņem mājdzīvnieku pēc viņa saimnieka došanās mūžībā, arī tad, ja personai ar īpašām vajadzībām pašai vajag palīdzību. Reizēm to ierosina sociālais dienests, nospriežot, ka seniors veselības stāvokļa dēļ par mīluli vairs nespēj parūpēties, bet viņa bērni dzīvo ārzemēs.